Cilvēkiem tik ļoti patīk vienam otru sodīt

Cilvēkiem tik ļoti patīk vienam otru sodīt.

Apzināti vai neapzināti mēs sodām viens otru ģimenē, attiecībās ar mīļoto cilvēku vai draugiem un kolēģiem, utt.

Soda veidi var dažkārt šķist grūti pamanāmi un citu reizi pat ļoti pamanāmi- nerunāšana, otra ignorēšana, kliegšana, lamāšanās, apsaukāšanās, sišana, savas mīlestības un uzmanības piegriešana otram, savu (nerakstīto) pienākumu nepildīšana pret otru u.c. Tiklīdz mēs vēlamies otra dzīvi nevis atvieglot, bet sarežģīt, tā varam rēķināties, ka apzināti vai neapzināti cenšamies otru sodīt.

Jautājums ir – par ko? Un kāpēc? Un, vai tas dos problēmas risinājumu vai tieši pretēji – padziļinās šo problēmu?

No kurienes cilvēkos ir izstrādājies mehānisms pirmām kārtām otru sodīt un tad tikai problēmu, kas radusies, risināt. Tas taču ir super neefektīvs rīcības modelis, ja tā padomā. Kas ir tas, kas mums ir iemācījis, ka sods vispār ir, un tas ir labs paņēmiens, kā dzīvē kaut ko sasniegt?

Diezgan neprātīga ideja ir ieguldīt savu tik vērtīgo laiku un enerģiju, un emocijas, lai otru sodītu nevis, lai radītu labvēlīgu vidi kaut kam jaunam, radošam un ar nākotni saistītam.

Kurš mums vispār ir devis tādas tiesības kādu citu cilvēku vai radību sodīt? Un, vai tiešām mēs esam tik augstās domās paši par sevi, ka dzīvojam pārliecībā – mans subjektīvais viedoklis par notikušo ir gana labs pamatojums tam, lai es kāda cilvēka dzīvi sarežģītu un viņu sodītu? Vai tik te pa visām vīlēm nelien ārā cilvēka “viltus ego” un  lepnība, kas ir ļoti daudzu veselības un citu problēmu cēlonis cilvēka dzīvē?!

Pie malas to lepnību! Mēs neesam vēl dievi, lai nolemtu, kuru un kā pārmācīt. Kad būsim, tad varam ar to sākt nodarboties, bet, pirmkārt, mēs esam nākuši, lai iemācītos saprast un izzināt sevi un pasauli, un  radīt uz šīs Zemes, nevis sodīt. Tad kāda jēga tērēt savu laiku, kurš mums jau tā nav bezgalīgs, lai izdomātu, kā un cik ilgi, un par ko mums citus sodīt?

Ja jūtam vēlmi citu sodīt, tad jāvēršas sevī un jāpēta, no kurienes šī vēlme manī rodas? Kur es šādu rīcības modeli apguvu, un vai tas tiešām efektīvi palīdz man dzīvē sasniegt savus mērķus un attīstīties? Vai tiešām cita sodīšana rada patiesu prieku un gandarījumu manī?

Kā izvairīties, ja kāds cits Tevi soda? Laid to gar ausīm, neņem to vērā un sods netiks Tev klāt, jo soda mehānisms iedarbojas tikai uz to, kurš soda otru pretī. Otru sodot pretī, Tu paziņo Visumam: “Es pieņemu šo sodu, jo rīkojos tāpat, – tātad akceptēju šādus spēles noteikumus.”

Otru atpakaļ nesodot, Tu paziņo Visumam: “ Es no šīs “sodu spēles” izstājos, tas mani neinteresē un līdz ar to arī neietekmē.”

Un kā mēs zinām, – Viena pagale nekad nedeg. Tātad “sodu spēle” beidzas tajā brīdī, kad vismaz viens izstājas no tās. Un tieši tajā brīdī sākas Tava iespēja kļūt par radītāju, jo Tev paliek brīvs laika, enerģijas un emociju resurss.

Lai “sodu spēles” paliek lepnajiem un dieviem! Mums, cilvēkiem, ir tik daudz vērtīga, noderīga un radoša vēl jāpaveic – nav laika gurķoties! To es arī jums novēlu: “Esiet radoši, noderīgi un vērtīgi, pirmkārt, paši sev!”

Diāna Černe šodien par būtiski nebūtisko 🧚‍♂️

08.08.2019.