Godīgums, Bezbailība un Sāpes.

Godīgums, Bezbailība un Sāpes.
Vai šīm dzīves tēmām ir kas kopīgs? Jā – ir. Tas viss kopā ir apziņas stāvoklis, kuru cilvēks ir spējīgs iegūt pateicoties uzkrātajai/-ām dzīves pieredzēm. Kāds teiks: “nu varētu saprast ka pozitīvām kvalitātēm ir kas kopīgs, bet ko dara sāpes šajā sarakstā?” Par to arī pastāstīšu.
Sāksim no virsējās kārtas un tad ieraksimies nedaudz dziļāk.
Godīgums un bezbailība – no kurienes tie rodas mūsu dzīvē?
Daudzi teiks nu tā ir audzināšana, vecāku piemērs un skolotāju skaidrotā ideoloģija, par to, ka godīgam būt ir labi un pareizi. Bet apskatīsimies uz to no apziņas dabīgo procesu puses, jo kā zināms ne vienmēr dzīvē viss sanāk gludi un vienkārši. Godīgiem vecākiem izaug negodīgs pēcnācējs. Skolā tik daudz pozitīvas ideoloģijas tiek ielikts, bet indivīds tāpat dzīves laikā izrādās negodīgs un vēlas rīkoties savādāk nekā skolā mācīts.
Pirmais moments, ko uzreiz jāņem vērā, tā ir iedzimtā ģenētika, kā zinām tur ir visa informācija, tai skaitā par senču rīcības modeļiem. Gaidību laikā tiek selektīvi izvēlēts spēcīgākais modelis, kas nodrošinās izdzīvošanu jaundzimušajam šinī pasaulē. Attiecīgi izvēlētā ģenētiskā informācija arī darbosies kā pamats viņa kvalitāšu izstrādei. Taču dzīves spēcīgāko grūdienu sevis formēšanas virzienam nosaka nākamais formēšanās etaps pēc dzimšanas pirmo 3-4 dzīves gadu vide, kurā nonākam, ko materiālajā plānā formē mūsu tēvs, bet psihoemocionālajā māte. Ja vide ir saulaina un dzīvojam laimes apstākļos, par ko liecina pilnvērtīgs nodrošinājums un mīlestība, rūpes un gādība, ko izstaro emocionāli tuvākais cilvēks – māte. Šajā situācijā mazulim formējas modelis – dzīvot nav jābaidās, pasaule ir pilna ar iespējām un resursiem. Ja pirmie 3-4 gadi tiek nodrošināti ar pilnvērtīgu mīlestību šādi indivīdi izaugot var kļūt par garīgās mīlestības skolotājiem vēlākos savas dzīves gados – tīrā mīlestība izslēdz jebkādus baiļu elementus. Un ja baiļu nav tad arī nav iemesls būt negodīgam, jo negodīguma sakne slēpjas bailēs par nosodījumu, par trūkumu, par atgrūšanu un par daudz ko citu, kur bailes ir viena ar otru caurvijušās.
Kāds teiks, ka negodīgs var būt arī bezbailīgais. Šinī gadījumā tas, kurš to saka nepazīst tās bailes, ar kurām dzīvo šis negodīgais, jo negodīgums prasa enerģiju vai citiem vārdiem psihoemocionālo resursu. Negodīgums ir smaga nasta, kas nospiež cilvēku dzīves laikā, līdz līmenim, kad iepriekš zināmajā cilvēkā no cilvēka ir palikušas tikai dažas vāji saskatāmas pazīmes.
Godīgums sākas ar godīgu attieksmi pret sevi, tātad arī spēju godīgi atzīt savas bailes un ja nepieciešams lūgt palīdzību, jo ne visi ir gatavi stāties pretī savām bailēm vienatnē, par cik ne visiem ir izpratne par šīm bailēm, kuras iespējams ģenētiski mantojām, vai bērnībā mums ieaudzināja.
Ja vecāki vai vecvecāki saviem pēcnācējiem nav spējuši iedod izpratni par baiļu cēloņiem nodrošinot straujāku garīgo izaugsmi, tad risinājumi jāmeklē dzīves laikā pašam. Šeit mēs nonākam pie nākamā scenārija, kur pirmie dzīves gadi nebija tik saulaini un arī iespējams nākamajos dzīves agrajos gados netika sniegts adekvāts atbalsts no vecāku vai vecvecāku puses. Kas seko tālāk šāda indivīda dzīvē – laika gaitā viņš saprot relativitāti iespējams šī relativitāte pat ir neadekvāta, bet viņam tā der, jo viņš ir piedzīvojis zināmus zaudējumus savā dzīvē un, it kā apzinājies savu vērtību sarakstu, jo uzskata, ka no savu baiļu dzīlēm ir pats saviem spēkiem izrāpies laukā. Šāds dzīves pieredzējis indivīds ļoti veikli spēj salīdzināt daudzas lietas un dzīves notikumus atbilstoši savam vērtību sarakstam. Piemēram:
– ko dod skaista māja, ja nav saticības ģimenē,
– priekš kam vajadzīga dārga mašīna, ja nav veselības,
– ko dod dārgi ceļojumi, ja nav cilvēku ar ko dalīties priekā par tiem, izņemot instagramma,
– kāda jēga no karjeras un citiem sociālajiem panākumiem, ja tava dzīve drīz beigsies,
– kādēļ jābaidās no citu nosodījuma, ja tavas jūtas ir iznīcinātas,
– u.c.
Šeit parādīsies godīgums no bezcerības vai citiem vārdiem no padošanās savām bailēm – tādā veidā it kā pieņemot tās. Kad bailes pieņemtas tās pārstāj biedēt, noved pie nākamajiem etapiem, bez tālākas sevis pilnveidošanas un apziņas procesu kārtošanas.
1. Etaps – visa nicināšanas variants kas sākas ar: Depresiju -> Apātiju -> Indes gāšanu uz sevi un citiem -> Sarkasmu -> Naidu pret sevi un citiem -> Cīņu un sevis pilnīgu Iznīcināšanu. Jo dziļi iekšā pieņemot savas bailes mēs aizmirstam par tām un tās patiesībā kļūst jau par daļu no mūsu ikdienas. Šajā situācijā mīlestības stāvoklis no indivīda tiek pilnībā izslēgts un pieņemt apkārtējo pasauli un notiekošo bez mīlestības nav iespējams vispār. Bailes un mīlestība ir savstarpēji izslēdzoši aspekti. Šinī baiļu stāvoklī indivīds vairs nespēj pieņemt realitāti un īstenību, viņš meklē ilūziju, kam pieķerties un, lai sevi neiznīcinātu nonāk pie 2. etapa.
2. Etaps – ilūziju etaps vai sevis nodošanas etaps, kas sākas ar: Savas iepriekšējās pieredzes, iegūto zināšanu un noietā attīstības ceļa izdzēšanu vai aizmiglošanu -> Indivīds sāk atkopties no sevis iznīcināšanas procesa cenšoties aizmirst visu – glābj savu dzīvību – > Uz kādu brīdi nekas nav svarīgāks par paša dzīvību un atkopšanos no savām bailēm – bauda savu izdzīvošanas stāvokli -> Cilvēks uz kādu laiku (1-12 mēneši) ir spējīgs būt godīgs pret CITIEM, taču NE pret sevi, pēc tam atgriežas Rutīnā -> Meli -> Pretenzijas – > Tās pašas vecās Bailes. Kādēļ bailes? Jo nejau bailes tika izdzēstas, bet pieredze par tām -> un indivīds atgriežas pirmajā etapā no jauna – tas bija tā saucamais īsais godīgums 
3. Ir vēl arī 3 variants – kas parasti šodienas vidusmēra cilvēkam dzīvē ieslēdzas, kad vismaz pāris reizes izgājis caur pirmajiem 2 etapiem. Tas būtu vismaz uz gadiem 60, vai arī, kad iestājas garīgais briedums, kas ļoti retos gadījumos var notikt ātrāk. Vai arī neparādās nekad un cilvēks ar periodiskiem naida stāvokļiem noved sevi līdz kapam. Vai arī regulāri praktizē kādu reliģiozo vai “garīgo” praksi uzturot ilūziju par to, ka tas ir vienīgais ceļš uz atbrīvošanos no bailēm. Kādēļ ilūziju? Jo šis baiļu aizmālēšanas stāvoklis nenoved cilvēku pie godīgas attieksmes pret sevi un pret citiem. Taču, ja cilvēks savos pensijas gados nedodas, šodien daudziem pensionāriem populārajos, reliģiozi “garīgajos” purvājos, tad, ne velti, agrākos laikos pēc padoma gāja pie vecākās paaudzes. Ne jau tāpēc ka viņiem bija kādas zināšanas par politiku, jaunajām tehnoloģijām vai modernākajiem zinātnes atklājumiem, bet gluži vienkārši daudzi no šiem cilvēkiem patērējot visu savu dzīvi, jau bija iemācījušies bezbailību un spēja būt godīgi pret sevi un citiem – tādā veidā pieņemot realitāti un redzot to bez ilūzijām. Viņi zināja, kur slēpjas laime. Tā slēpjas zināšanā par to, ka visus mūs piemeklēs nāve, visiem ir vājības un praktiski visi izjūt sāpes (gan fiziskās, gan emocionālās) dzīves laikā. Šīs lietas māca mīlestību. Un kā atceramies mīlestība ir tas, kas padara bailes neiespējamas.
Tādēļ, mans ieteikums lai ātrāk nonāktu 3. etapā – pie garīgā brieduma – netērējat savu dzīvi uz bezjēdzīgo 2. etapuu ( jo tas var aizņemt daudzus gadus un tāpat nenovest pie tev vēlamā rezultāta). Tā vietā situācijā, kur pieļaujat domu, ka neesat īsti godīgi attiecībā pret kādu vai pret sevi, ja izjūtat naidu un agresiju pret kādu, vai pret sevi – pacentieties sev vai baiļu cēlājam piemērīt nāves tērpu, pamanīt vājības, un paraudzīties uz savām un sava oponenta sāpēm – vai tas ko maina tevī? Šis uzdevums palīdz pamanīt atšķirību starp cēloņiem un ieganstiem savai rīcībai, redzot to ka ne apstākļi, nedz arī cilvēki neietekmē procesu tik daudz cik tas, kā tu to uztver. Šāda veidā tas ļauj nepiesieties pie cilvēkiem un dzīvot autonomi un neatkarīgi formējot savu personīgo dzīves telpu (ģimenes gadījumā, jāņem vērā papildus aspekti kas ir vīriešu un sieviešu dabas īpatnības). Jo vairāk šādus uzdevumus izpildīsi, jo ātrāk spēsi kļūt godīgs pret sevi un apkārtējo pasauli un mazāk nāksies upurēt savu dzīves laiku, veselību un dzīves piedāvātās iespējas.
Kādēļ sāpes ir tik svarīgs elements šajā procesā? Kādēļ saka, ka cilvēki, kuri piedzīvojuši daudz sāpes ir dziļāki, viedāki, un pieredzējušāki, kas slēpjas viņu drūmajā pieredzē?
Sāpes ir viens no svarīgākajiem dabā ieliktajiem algoritmiem cilvēka garīgajai izaugsmei un apziņas paplašināšanai, pie nosacījuma, ja saprotam, kam tās paredzētas un ko tās mums māca. Ja nesaprotam, tad ceļš caur tām būs mokošs un psihi nesaudzējošs.
Kā iemācīties apzināties savas psihoemocionālās sāpes?
Šodien cilvēki bieži vien pat neapzinās, ka dzīvo sāpēs un uzskata to par normu. Tieši tā pat, kā hronisks slimnieks, kas jau samierinājies ar savu problēmu uztver to kā normu. Tie kas nav izpratuši savu būtību un dabu sāpes uztver par daļu no sevis vai citkārt pat tā ka viss kas nav sāpes neesmu patiesais es (tā ir pataloģiska pašiznīcināšanās programma). Lai šajā stāvoklī pamanītu savas sāpes ir jānovēro sava rīcība, vai jālūdz kādam palīdzība, ja pats to nespēj saskatīt, sāpju stāvoklī mēs cenšamies paši vairot sevī šo stāvokli, cenšamies darīt pāri citiem un sev, provocējam apkārtējos uz konfliktiem, lai tie dotu mūsu sāpēm papildus barības vielas. Sāpes tā ir tikpat kā dzīva sistēma, vai struktūra, kuru neapzinoties mēs paši radam, taču, kad tā ir radīta, tā sāk dzīvot savu autonomu, mūsu nekontrolētu, dzīvi, kuras uzturēšanai ir nepieciešama sagraut paša sāpju radītāja dzīvi un likteni. Savu sāpju neapzināšanās noved cilvēkus pie tām pašām bailēm caur, kurām pārstājam skaidri redzēt apkārtējo pasauli. Iluzors vai aizmiglots redzējums ir viens no galvenajiem algoritmiem, kas nodrošina sāpju izdzīvošanu. Tāpēc sāpēs uztvere ir saasināta, taču izpratne par uztverto ir pilnībā notrulināta, dēļ nespējas skaidri spriest un apzināties notiekošo, lai sāpes netiktu atklātas un pārtrauktas. Bailes ir sāpju fona palīgs, kuru rada pašas sāpes, kad tās pietiekami sakrājušās, lai ieņemtu zīmīgu lomu indivīda dzīvē. Bailes nodrošinās pastāvīgas barības vielas attiecīgajam sāpju veidojumam, par cik bailes ir tās, kas izraisa neadekvātu cilvēka rīcību, kas noved pie apkārtējo neizpratnes, kas savukārt baiļu apmātajam nodrošina apstiprinājumu, par sāpju un baiļu pamatotību. Un tā tas notiek līdz brīdim, kamēr indivīds iemācās nošķirt savas sāpes no savas būtības un iemācās tās novērot. Svarīgi saprast, ka cīnīties ar sāpēm ir bezjēdzīgi. Svarīgi ir tās apzināties un verot katru reizi, kad gatavojamies veikt kādu rīcību, kuru provocē mūsu bailes sāpju barošanai. Un kad to apzināmies, tad pārstājam veikt šīs destruktīvās rīcības. Šis risinājums palīdz atbrīvoties no sen krātajām bailēm (kuras vairumā gadījumos ir bērnībā iegūtas), kurām ļāvām realizēt savus plānus uz mūsu dzīves rēķina.
Kas tad ir sāpes? Sāpes ir mehānisms, kas norāda mums virzienu un aktivizē virzību uz mūsu būtības ceļu, kad esam nomaldījušies no tā. Tieši tāpat kā fiziskās sāpes ir instruments un arī indikators, kas liecina par mūsu fiziskā ķermeņa deformāciju vai novirzi no dabīgā stāvokļa (par to esmu pārliecinājies pats strādājot ar savu ķermeni un palīdzot arī citiem).
Kā notiek apziņas paplašināšanās ar sāpju palīdzību?
Iedomājies ka ir taisns ceļš – “zelta” attīstības ceļš. Iet pa to ir viegli, ja nenoej no tā, kad garīgi formētā vide ar zināšanām palīdz uz tā noturēties, lai ātri sasniegtu sev vēlamo mērķi. Taču, ja vide nepalīdz un, ja tev parādās zināt kāre, kas atrodas blakus tam ceļam, tad sāc pētīt kādas “grāvjmalas” un iespējams dodies tālāk, un tālāk prom no šī ceļa neskatoties uz to, ka tur ir brikšņi, nožogojumi, kukuržņi aiz kā aizķeries un pakrīti. Tev ir sāpīgi, bet tu tālumā redzi kaut ko tevi intriģējošu un neskatoties uz sāpēm interese ir spēcīgāka, tāpēc tu dodies neņemot vērā ka krīti aizvien vairāk, traumē sevi, iespējams pat sakropļo. Nu jau tevī parādās spītība un sāpes tu uztver, kā savu normālu ikdienas stāvokli (par to liecina tas, ja kāds nedaudz nokāpis no “zelta” ceļa iekliedzās no sāpēm tu par to tikai sarkastiski pasmīni), jo katra nākamā diena nes tev aizvien vairāk sāpju. Sāpju ir tik daudz, ka tās aizmiglo atmiņu, saprātu un virzienu uz “zelta” ceļu, tāpēc turpini doties prom tik ilgi, cik tavs iekšējais resurss tev ļauj, vai arī līdz sasniedz to uz ko gāji.
Ja vēl esi dzīvs, tad pienāk brīdis, kad kāds vai, kaut kas tev paspīdinās knapi saskatāmu bākuguni, ka nu ir pienācis laiks atgriezties uz “zelta” ceļu. Tu šo mājienu uztver, par cik vairs nav nekādu citu kārdinājumu un, ja esi ilgstoši atradies sāpju stāvoklī, tu spēj ļoti saasināti uztvert jebkuras izmaiņas, gaismiņas un mājienus apkārtējā vidē. Atpakaļ ceļš notiek daudz straujāk nekā ceļš prom. Tas ir tik straujš, ka ar inerci mēdz izmest pretējā galējībā, kas ir garīgās ekstāzes fanātisma kārdinājums, bet tikai paša indivīda pieredze spēs ātri nocentrēties uz ZELTA VIDUSCEĻU.
Tad lūk šis sāpēs noietā ceļa attālums no zelta vidusceļa, mērot uz abām pusēm arī ir tas plašums cik paplašināta ir tava apziņa – tikai pie nosacījuma, ka esi atgriezies uz zelta vidusceļa. Tas ir tas diapazons kurā tu spēj uztvert visus procesus un noturēt kopainu jebkurā dzīves situācijā, lai zinātu cēloņus un sekas visam notiekošajam, kā redzētu iespējamo izvēļu scenārijus.
Kāpēc jādodas uz sāpju pusi nevis nemēģināt doties uz garīgās ekstāzes pusi, kāds var jautāt? Un vai tas nebūs tas pats?
Pirmkārt – puses izvēlas indivīdi pēc savas būtības (Šeit nekādā gadījumā nevar būtību saukt par labu vai ļaunu, jo tādi vērtējumi nepastāv garīgās izaugsmes ceļā – tā ir ilūzija, ko pasniedz praktiski visas reliģiozās tradīcijas uz zemes, pat tās, kuras apgalvo, ka to nedara). Mūsu visu būtības ir zelta ceļa noturēšanas līdzsvara mehānisms un tās var mainīties, pie zināmiem apstākļiem.
Otrkārt – mūsu pasaules dabā ir iekārtots, ka gandrīz viss aug no zemes uz debesīm un tai skaitā arī mēs, tāpēc mūsu pilnvērtīgas attīstības dabīgais ceļš ir no zemākās frekvences uz augstāku, no blīvākas matērijas uz gaisīgāku, nevis otrādi. Ja kāds izvēlas pretējo ceļu, viņš iegūst nepilnīgu zināšanu, jo būs ieskats par daudziem sāpju pasaules aspektiem tikai teorētiski. Bet paraugoties uz mūsdienu cilvēces dzīvi un sāpju īpatsvaru tajā, ir skaidrs, ka ir nepieciešamas praktiskas zināšanas un pieredze, dzīves sakārtošanai mūsdienu sociumā.
Tāpēc izmanto sāpes kā instrumentu, nevis pakļaujies tām.
Vairāk par apziņas procesiem un algoritmiem uzzināsi Cilvēka Apziņas Skolā: www.cilveki.com
Vēlu Tev būt godīgam un bezbailīgam, jo tikai tā spēsi piedzīvot savu likteni un saņemt to, ko šī pasaule ir gatava sniegt.
Rolands Černis
20.04.2021