Kā mēs redzam pasauli – savu realitāti?

Cilvēki bieži klausās un lasa dažāda veida informāciju, bet tas nenozīmē, ka tie uztver to, ko informācijas avots vēsta. Tas, ko cilvēks uztver un izprot ir atkarīgs no viņa ego prizmas, caur kuru tā filtrē šo realitāti. Jo smalkāka un attīstītāka ir šī prizma, jo dziļākus un pilnīgākus procesus tā spēj uztvert. Ja prizma ir primitīva un tiko uzsākusi savu attīstību, vēl jo vairāk, –  ja attīstība ir bijusi tikai tendenciozi vienpusēja, tad arī cilvēka redzējums būs atbilstošs. Un to informācijas avots nespēs ietekmēt, lai kā vēlētos. Vienīgais, ko avots var izdarīt, – tas var prognozēt uztvērēja reakciju uz šo informāciju, ja avota prizma ir pietiekoši izsmalcināta pateicoties vispusīgai attīstībai, lai saprastu uztvērēja prizmas ierobežojumus vai defektus.  Protams, realitāte ir kopīga un visiem vairāk vai mazāk vienāda, bet tās atšķirības, caur kurām katrs no jums redz šo realitāti, liecina par jūsu ego novirzēm no sākotnējā realitātes radīšanas plāna. Tieši tāpēc jūs paši arī esat savas un arī kopējās realitātes radītāji.

Brīdī, kad parādās ego, kurš ir novirzījies no sākotnējā radīšanas plāna, sākas cīņa ar visu apkārtējo realitāti, ko šodienas ezotēriķi sauc par realitātes kopradīšanas procesu. Ego: – tas ir personības attīstības instruments un, tajā pašā laikā, arī harmonijas izjaukšanas iznstruments. Praktiskajos kursos mēs mācāmies transformēt savu ego par vienotu plūsmu, ko saucam par ES vai ASS. Tādā veidā šī attīstība notiek daudz ātrāk un straujāk, ja iemācāmies strādāt ar stāvokli, ko sauc “Es Esmu”. Kāpēc? Tev vairāk nav  jācīnās ar apkārtējo pasauli un citiem indivīdiem, jo, kad tu atrodies savā plūsmā, tev pārējie pārstāj traucēt. Pārējie traucē tikai tavam Ego, kurš ir pazaudējis savu būtību un aizmaldījies, skrienot pēc dažādām ilūzijām. Tapēc arī ir jātiek galā ar savu ego un to jāievada Es Esmu būtības plūsmā. Tad, kad tavs ego savienojas ar tavu būtību, to sauc par pilnu harmoniju, taču tas arī būs stāvoklis, kurā tu kā Ego pārstāj eksistēt. Bet ceļš uz to šodienas cilvēkam, vairumā gadījumu, nozīmē cīņu un radošuma izpausmes, lai rastu jaunus ceļus pie savas būtības. Kamēr cilvēks šo lietu nespēs apzināties, jebkuri atbilžu meklējumi uz jautājumien par to, kā man dzīvot laimīgi un, kas man vajadzīgs pilnai laimei, ne pie kā cita nenovedīs, kā vienīgi pie jaunas ilūzijas. Kamēr vien cilvēks savu realitāti vērtēs pēc kritērijiem vai es jūtos laimīgs un priecīgs, nevis izvēlēsies iet pa savas būtības apzināšanās ceļu un kā jēgas kritēriju nebūs izvēlējies dzīves procesu redzējumu no savas būtības skatījuma, tikmēr jebkurš sasniegtais rezultāts būs kā ilūzija, aiz kuras sekos nākamā vilšanās.  Kamēr cilvēks neizvēlēsies šo ceļu, dzīve paies centienu, pūļu un vilšanās momentu virknējumos, taču kopumā ņemot, viņš atskatīsies un teiks, ka tā bija prieku un piedzīvojumu pilna, lai gan tas bija tikai viņa viltus ego ceļojums, kas viņu ne pie kā nenoveda. Kapēc tā? Ego nav svarīgi kaut kur nonākt, jo tam ir svarīgs cīņas process, tam neinteresē rezultāti, lai gan tas uzstāda mērķus jūsu dzīvē. Tieši tāpēc neviens strīds nekad nenoved pie izmaiņām pēc būtības, ja savstarpēji cīnās divi vai vairāki viltus ego. Izmaiņas būs tikai formā, bet būtībā nekas nemainās, jo šadās situācijās būtība nekad netiek skarta. Ir jābūt, kā minimums, vienam, kas veras uz situāciju no savas būtības aspekta un vēl kādam, kurš ir gatavs šo aspektu vismaz uzklausīt.

Ko der zināt tad, kad esi gatavs doties ceļā uz savas būtības iepazīšanu?

Svarīgākais moments, ko jāzina jebkuram patiesam meklētājam: – lai uzsāktu patiesos meklējumus šinī pasaulē ir jāpārstāj nodarboties ar meklēšanu, jo meklēšana vienmēr ir vērsta uz kāda konkrēta tēla formējuma meklēšanu. Citiem vārdiem, jūs meklējat kaut ko, ko iepriekš esat nolēmuši atrast: –  tātad noformulējuši, kaut arī kā abstrakciju, kas jau pēc būtības ir bezjēdzīga nodarbe, vēl jo vairāk, ja mēs to darām ārpus savas apziņas, tātad ārpus savas būtības. Tie ir galvenie maldi, ar kuriem šoden garīguma meklētāji slimo un ir iekūlušies nebeidzamo meklējumu virpulī. No meklēšanas idejas ir jāatbrīvojas, lai atrastu kaut ko derīgu, kaut ko reālu, kas eksistē mūsu būtības realitātē. Jāsaprot, ka viss meklējamais un atrastais, kas bāzējas uz viltus ego formētajiem tēliem, pat tad, ja tas rezonē ar jums un jusu iekšējo sajūtu, – tas viss ir izdomāts, tātad mūsu būtības skatījumā neīsts, kaut arī var iegūt praktiskus pierādījumus tā eksistencei. Kāpēc es saku neīsts: –  tāpēc, ka jebkas, kas eksistē īsu brīdi vai, kam ir pārejoša daba, ir neīsts vai iluzors veroties caur būtības prizmu. Viss jautājums ir tajā, uz kādu ilūziju meklēšanu meklētājs ir noskaņojies? Tiklīdz viņš atradīs to ilūziju, kuru meklēja, viņam liksies, ka viņš ir atradis to īstāko un patiesāko, kas vien var eksistēt šinī realitātē, taču beigu beigās tieksme pēc šīs konkrētās ilūzijas, pašu meklētāju arī pazudinās, jo tiklīdz šis atrastais tēls sāks jukt laukā vai mainīties, tā sāks jukt laukā arī meklētāja eksistence, viņa apziņā pazudīs eksisences jēga, ja vien viņš nepārslēgsies uz jauna tēla meklējumiem. Pēc viltus ego izpratnes, viņa būtība bija tiekusies uz to, kas tagad pazūd, – tātad arī būtībai pazūd jēga, un, ja šinī relitātē kaut kam pazūd jēga, tad tas pārstāj eksistēt. Paliek jautājums, cik meklējumiem pietiks bioloģisko resursu – dzīvības enerģijas. Katrs šāds mērķis, uz ko jūs tiecaties, samazina jūsu eksistēšanas spējas, tātad pietuvina jūsu būtību nāvei. Tāpēc tikai tas, kas pilnā mērā būs apzinājies savu īsto būtību, turpinās eksistēt tik ilgi, cik eksistēs tas, kas  spēj eksistēt, pēc cilvēka uztveres mērauklas, vienmēr.

Vēl viens svarīgs moments, ko patiesam meklētājam es ieteiktu, ir atteikties no jebkāda veida tēliem, kas saistīti ar apgaismotību vai apgaismību. Visiem zināms, ka tēls šim terminam ir gaismas ietekme, izgaismošana, tumsas kliedēšana. Kā mēs saprotam, tad tumsa ir nezināšana, bet gaisma – zināšana apgaismības procesa tēlā. Attiecīgi, jebkurš moments mūsu dzīvē, kad mums kaut kas “pielec”, vai mēs kaut ko apjēdzam, uzzinām, ir saucams par apgaismību, vienam lielāku citam mazāku. Tādā veidā, kad klausāties manas vai kāda cita lektora lekcijas, jūs viena vakara laikā, iespējams, varat pat apgaismoties 100 un vairāk reizes, ja ir pietiekami gara lekcija, un to klausoties izprotat aizvien jaunas likumsakarības. Vidusskolā mācoties jauno vielu, brīdī, kad jūs to izprotat, tā ir arī apgaismība. Ja ir runa par kādām apgaismībām, kuras sauc par garīgām šodien, tās ne ar ko nav īpašākas par citām, jo katram ir sava pieredzes mēraukla, par to, kas tam ir svarīga un attiecīgi, kas skaitīsies augstākā apgaismības pakāpe. Secinājums: – vienīgā no tādām vērtīgām apgaismībām, ko es varu iedomāties, ir, ka apgaismības tēls, uz kuru visi tiecas, patiesībā nav īsts, tā ir kārtējā ilūzija, bet, ja tu to saproti, tad pazūd jēga no jebkādas tiekšanās uz apgaismību. Tātad nav jēgas uz to tiekties, jo, patiesībā, apgaismība ir jebkura clvēka apziņas sistēmas dabīgs process, kurš norisinās pastāvīgi, ja cilvēks uz kaut ko tiecas. Apgaismība – dabīgs apziņas attīstības process, un mēs vislabāk to varam novērot maza bērna dzīvē, kamēr viņš iepazīst šo realitāti. Viņam katra diena nes apgaismības prieku un sajūsmu, par visu, ko viņš ir sapratis. Tikai brīžos, kad viltus ego ņem virsroku, šis proces sāk bremzēties līdz pilnībā var pagaist, un tad Ego ir jāizdomā kāds tēls uz ko tiekties, lai “spēle” turpinātos.

Tāpēc, gan meklēt ārpus sevis kaut ko, gan tiekties uz apgaismību ir paša cilvēka radīti tēli, ar kuriem tagad daudzi slimo, meklēdami labāku dzīves realitāti. Apgaismība – šiem cilvēkiem kalpo kā vieta, uz kurieni viņi vēlas aizbēgt no realitātes, kurā atrodas, nesaprotot, ka realitāti viņi rada paši un, ka no sevis neaizmuksi pat uz tik augstiem un garīgiem tēliem kā apgaismība. Un visas garīgās mācības un ceļi, kuri pēdējos gadu simtos tiek popularizēti, ir ceļi, kas tiek piedāvāti, kā aizbēgšanas piedzīvojums no savas realitātes, ar visām askēzēm, kuras ir kā nosacījumi, ko jāapgūst, lai aizbēgtu no dzīves. Arī šajā gadījumā mēs redzam, ka darbojas banālais teiciens un sociālā programma, par zāli, kas zaļāka otrpus žoga.

Ir apgaismība, kura nav tik iluzora, uz kuru es sākotnēji ieteiktu tiekties. Tā ir apgaismība par to, kas dos apzināšanos – “kāpēc man nav labi tur, kur es esmu. Kāpēc man nav labi pašam ar sevi, kapēc manī ir nepatika pret kaut ko?”. Šāda apgaismība, kas ir vērsta meklējumos un zināšanās, kuras ir mūsos iekšā, nodrošinās atīstību, nezaudējot saikni ar esošo realitāti un nemūkot projām no tās. Jo tikai šajā realitātē vairumam cilvēku ir iespējams kaut ko mainīt.

Ir tāds konceptuāls uzskats, ka realitāte neeksistē tam, kurš vēlas to ieraudzīt, meklējot to ārpus sevis tāpēc, ka tā vienkārši izgaist brīdī, kad mēs vēlamies uz to paskatīties (tāpat kā eksperimentos ar daļiņām un viļņiem), jo brīdī, kad mēs kaut ko vēlējāmies piefiksēt ārpus savas apziņas, tas jau ir notikums pagātnē, un tas vairs neeksistē reāli tagadnē, vai ir jau izmainījies, kaut arī nedaudz. Šī ārējās un iekšējās fiksēšanas atšķirība būs skaidra tiem, kas mūsu skolā ir apguvuši laika fenomenu un tā saikni ar realitāti un cilvēku apziņu. Visi Anandas stāvokļi, apgaismības, Dao, Dzen, Advaitas un citas sistēmas ir tikai jūsu Ego izdomātas paslēpju spēles, lai radītu ilūziju, ka var iegūt to, ko nevar iegūt, nepārstājot eksistēt savā Ego izpausmē – tātad, kamēr mēs sevi apzināmies kā atsevišķu būtni.  Vsas šīs koncepcijas un mācības ir kā dokumentu viltošana, lai nepilngadīga persona varētu iegādāties alkoholu lielveikalā, taču beigu beigās iegādātais alkohols tomēr izrādas tāds pats viltojums kā dokumenti.

Patiesību sakot, šis vltus ego ir tikai izkropļots atspulgs spogulī, kurā spoguļojas, cilvēka izpratnē, kaut kas īsts un nepārejošs, uz ko, it kā, visi tiecas. Šis ego kaut kur dziļi iekšā apzinās, ka viņš nespēj pakustēties bez tā, kas ir īsts un nepārejošs, un, lai tam ego vai tam Es, kurš sevi ir atdalījis no īstā un nepārejošā, būtu vismaz kāda jēga dzīvot, viņa prātā sāk veidoties dažādi tēli, kas formē viņa realitāti, sadzīvi, garīgos procesus un mērķus, galaktikas, sociālos procesus, kuros viņš piedalās, un kurus ietekmē. Taču patiesībā nekas nemainās, jo īstenībā šis Ego ir tikai statisks atspulgs, kas nespēs pakustēties, kamēr neapzināsies, ka ir tikai atspulgs, jo tikai caur šo apziņu spēs atgriezties vai apvienoties ar īsto un nepārejošo, ar to, kas ir šī atspulga būtība. Līdz ar to jebkas, ko šis ego darīs un ar ko nodarbosies, būs tikai ilūzija, kas radīs realitātes iespaidu ego prātā, kamēr pats ego būs nekustīgs vai ezotēriķu aprindās teiktu: “vēl neatmodies un sapņo”.  Tāpēc nosacīti varam teikt, ka mūsu zemes realitātes dzīve ir materiālais sapnis vai filma, kuru skatāmies un ticam, ka tā ir īstenība, tajā pašā laikā mūsu būtība sēž nekustīgi, nepilnveidojas un nerealizē sevi, kamēr attīstās tikai viltus ego ar prāta palīdzību. Neskatoties uz to, ka mūsu būtībai tas viss ir ilūzija, šis sapnis ir īsts priekš mūsu ego, jo tāds ir šī sapņa uzdevums – norisināties mūsu materiālajā realitātē.

Jāsaprot, ka viss, kas ir sācies šāda ego prātā, vienmēr beigsies, un tāpēc tas nav īsts no atspulga radītāja perspektīvas, jo nevar būt mūžīgs, par cik, mainoties atpsulga radītājam, mainīsies atspulgs un līdz ar to pazudīs viss, ko iepriekšējais atspulgs bija radījis sava miega laikā, vai savā sapnī, kur ego spēlēja galveno lomu. Atspulga radītājam, īsts var būt tikai tas, ko realizē atspulga radītājs. Iespējams, ka tiklīdz atspulga radītājs apzināsies, ka arī viņš ir tikai atspulgs kādam vēl īstākam radītājam,  viņš sapratīs, ka arī viņa realitāte ir bijusi tikai ilūzija. Tāpēc daudzas mācības runā par to, ka jāatgriežas pie tā vienotā veselā, kas ir radījis tos daudzos daudzlīmeņu atspulgus spogulī, un tāpēc cilvēki pēc tam izmisīgi meklē dažādas prakses un paņēmienus, kā tikt no sava ego realitātes projām, lai savienotos ar atspulga radītāju. Manā skatījumā tas tiek darīts pretējā virzienā, nevis caur sevi, ieraugot sevī visas ego radītās prāta spēles un ilūzijas, vai vienkārši izspēlējoties ar tām līdz apnikšanai un atmetot tās, lai rezultātā ieraudzītu tikai to vienīgo, kas ir īsts, nemeklējot vieglākos ceļus (viltus dokumentus), lai tiktu tur ātrāk nekā cilvēks pats ir nobriedis tādām izmaiņām, tādējādi arī nekad caur šiem īsākajiem ceļiem, norobžojot sevi no sava ego dzīves vai apturot prātu, tur nenokļūs. Šie censoņi nokļūs tikai ego radītajā jaunajā ilūzijā, kuru pēc tam, iespējams, nosauks kā apgaismību, sakot ka to nav iespējams izskaidrot vai aprakstīt, taču pēc kāda laika tomēr uzradīsies kāds, kurš to spēs aprakstīt un tad būs nepieciešama jauna “apgaismības odiseja”.

Tāpēc mācāmies iepazīt sevi un meklēt sevī, saprotot, ka viss lielais atspoguļojas mazajā un kā apakšā, tā arī augšā. Tāpēc skolā nesolu nekādu apgaismību, nesolu svētumu un anandas, un vēl citus brīnumus, bet vienkārši piedāvāju ieraudzīt savu dzīvi pilnīgāk, lai pēc tam pats vari pieņemt lēmumu, ko ar to darīt, kaut arī tas lēmums skatoties globāli ir tikai ilūzija, tomēr tā sastāda tavu realitāti, to kurā tu tagad dzīvo. Tu iemācies, kā pareizi mijiedarboties ar visu šo iluzoro realitāti un, kā no tās dabūt vairāk nekā tie, kas neizprot šīs realitātes programmēšanas principus. Tu iegūsi ieskatu un kaut nelielu izpratni tajā, kas radījis tavu būtību vai dvēseli, ja tā ir vieglāk kādam uztvert. Tātad, iepazīsti savu patieso dabu. Un tava patiesā daba ir tas, no kurienes nāk patiesais spēks, kas ļaus tev sevi realizēt pilnā mērā un pēc sākotnējā uzdevuma, kas ir iedots tavai dvēselei – tava radītāja atspulgam , kurā ir saskatāma tava radītāja būtība.

Rolands Černis
Cilvēka Apziņas Skola

20.01.2020