Kas ir atbildība?

Vārdam „atbildība” senču viedajā kultūrā ir nedaudz atšķirīga būtība, salīdzinot ar to, kāda tā ir šodienas sabiedrības uztverē. Mūsdienu sabiedrība ar vārdu “atbildība” bieži mēdz apzīmēt dažāda veida pārkāpumu nosodīšanu vai pārkāpēju brīvības ierobežošanu. Taču no viedās kultūras laikiem pamatnozīme šim terminam apzīmē indivīda zināšanu līmeni, ar kuru tas spēj kontrolēt dažādus procesus, jo katra procesa novadīšana – atkarībā no tā, cik zinoši (ar kādu zināšanu līmeni, vai kādu ziņu) tas tika izdarīts – izraisa attiecīgas sekas. Piemēram, ja mēs vēlamies, lai sekas būtu sabiedrībai labvēlīgas, attiecīgās sarežģītības pakāpes procesa vadību vai problēmas risināšanu drīkst nodot tikai indivīdam ar attiecīgo atbildības līmeni, kurš spēs ar to tikt galā. Citādāk to var nosaukt par bezatbildīgu rīcību. Šādi tad arī agrākos laikos radās t. s. kastu jeb varnu sistēma. Ja zemnieks prot tikt galā ar savu saimniecību, tad viņa atbildība ir attiecīgajā līmenī; ja zemju pārvaldnieks ir pietiekami zinošs, lai varētu vadīt 10 zemniekus ar viņu saimniecībām tā, lai visi būtu apmierināti, tad viņa atbildības līmenis, attiecīgi, ir piemērots šādam procesu vadības līmenim. Taču, ja ir zemnieks, kura atbildības līmenis sniedzas tik tālu, lai viņa ģimene būtu paēdusi, bet tas, kas notiek apkārt, nav vairs viņa daļa, tad, šādu zemnieku ieliekot kā atbildīgo vadītāju 10 zemnieku saimniecībām, pastāv liela iespēja, ka indivīds ar savu atbildības līmeni nespēs un arī nevēlēsies tikt galā ar pienākumiem, kas ir viņam piešķirtās atbildības lauciņā, neskatoties uz to, ka tam, iespējams, ir vēlme vadīt citus, taču zināšanas, prasmes un apziņa nav attiecīgajā līmenī, lai varētu uzņemties šādu atbildību.

Sākotnējā kastu jeb varnu sistēma, kura eksistēja pirms mums visiem zināmās, Indijā izplatītās iedzimtās kastu sistēmas, paredzēja to, ka jebkurš indivīds, dzīvojot sabiedrisko dzīvi, pats saviem spēkiem un sevis apzināšanās procesā spēja nepārtraukti paaugstināt savu atbildības līmeni, līdz ar to pārējās sabiedrības acīs varēja celt savu statusu sabiedriskās vadības struktūrās. Vienīgais ierobežojošais faktors bija viņš pats un viņa attīstības atskaites punkts – vecāku dāvātais ģenētiskais mantojums.

Atbildība (krievu val.):