Kas ir pats svarīgākais cilvēcīgu attiecību formēšanā? vai Kur rodas nesapratne?

Kas ir pats svarīgākais cilvēcīgu attiecību formēšanā? vai Kur rodas nesapratne?
Jebkuru attiecību veiksmīguma atslēga ir mācēt vai nemācēt izteikt savas visdziļākās pārliecības, jūtas un pārdzīvojumus. Veiksmes gadījumā attiecībās tiek gūts piepildījums un tās stiprinās, neveiksmes gadījumā cilvēki cieš un saskaras ar nesapratni, izsmieklu un rezultātā pārstāj dalīties ar savu iekšējo pasauli. Dalīšanās ir galvenais sievišķās un vīrišķās mīlestības vienojošais faktors – tikai caur kopīgu pasaules redzējumu izjūtu un pārdzīvojumu, var formēties patiesa mīlestība attiecībās (lūgums nejaukt ar egoistisku “mīlestības” izpausmi: “Es viņu mīlēju, bet viņš/viņa pret mani tā…” – kas vērsta uz sevis žēlošanu). Lai sasniegtu šo – patiesās mīlestības stāvokli – ir jāatveras un jākļūst ievainojamam otra cilvēka priekšā. Ja, kaut viens no attiecību dalībniekiem nespēja atvērties, dalīties ar savu redzējumu, jūtām, pārdzīvojumiem un atklāt savas ievainojamākās vietas, tam ar ko alksti pēc attiecībām un visaptveroša kopības stāvokļa – mīlestības, jūsu attiecības lemtas neveiksmei. Patiesībā, šī atvērtība un spēja dalīties ir vienīgā patiesā vērtība, kuru spējam piedāvāt šai pasaulei. Cilvēks, kurš ir atvērts – saņem no pasaules atbalstu un visus nepieciešamos resursus. Divi atvērti cilvēki kopā šo piedāvājumu simtkāršo un pasaule sniedz pretī simtkārtīgu atbalstu. Vienatnē cilvēks gūst atbalstu, kas nepieciešams izdzīvošanai, taču augšanai, mēs zinām, ka ir nepieciešams lielāks resurss nekā izdzīvošanai. Lūk arī slēpjas vienīgais, dabā parezētais pilnvērtīgais attīstības ceļš – caur ģimenes attiecību formēšanu – jo tikai tur cilvēkiem formējas apstākļi un vide augšanai un attīstībai. Ne velti daba ir iekārtojusi tā, ka pat, lai cilvēce neizmirtu, bērni rastos un pilnvērtīgi attīstītos ir nepieciešamas divu dzimumu attiecības, kurām ir jābūt ģimenes formātā.
Kur rodas problēmas ar nespēju atvērties? Visam sakne ir savas dabas un būtības neizpratnē, nepieņemšanā un noliegšanā. Ja tu neizproti pats sevi, kā tu vari noticēt ka otrs tevi sapratīs? Ja tu nepieņem pats sevi, kā tu vari sagaidīt ka otrs tevi pieņems? Ja tu noliedz pats sevi, tevī būs bailes par noliegumu no otra cilvēka puses? Diemžēl vismaz viena no šīm problēmām ir sastopama 99% pasaules iedzīvotājiem, taču vairumam tās ir kā minimums 2 komponentes no 3 minētajām.
Jautāsiet kāda atšķirība starp nepieņemšanu un noliegšanu? Savas dabas un būtības nepieņemšana izpaužas tajā, ka cilvēks pat, iespējams, iekšēji jūtot vai zinot, kas viņš ir nespēj to pieņemt dogmātisko pārliecību rezultātā, kuras viņš ieguvis pateicoties audzināšanai (ģimenē, bērnudārzā, skolā u.c.).
Noliegšana savukārt parādas, situācijās, kad apkārtējie cilvēki vai situācijas tev rada sajūtu, ka nav droši atklāt savu patieso dabu un būtību, jo var notikt kas nevēlams, vai tevi kāds var ievainot. Rezultāta labi apzinoties kas tu esi, tu nolem to slept no citiem.
Taču visbiežāk, 90% gadījumos, nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri vienkārši nav izpratuši savu būtību un dabu. Lai saprastu par ko ir runa, tad nedaudz jāpaskaidro termini daba un būtība.
Daba – tā ir tā mūsu apziņas struktūras daļa, kuru nosaka materiālā daba – tātad mūsu fizioloģiskais ķermenis. Mums var būt 2 dabas sievišķā un vīrišķā daba. Katrai ir savas kvalitātes, kuras nepārklājas ir pretstats un papildina viena otru, ja kāds necenšas pārkāpt savai dabai pāri:
– Sievietes daba paredz: materializēšana, fiziskā radīšana, ietekmi caur attieksmi, rupes, gādību, saticības un miera nesēja, kofliktu gludināšana, resursu un ģimenes saglabāšana, ģimenes attiecību iekšējā formēšana, pasīvā ietekme (nenozīmē sēdēt un neko nedarīt)
– Vīrieša daba paredz: idejiskums, tēlu formēšana, fiziskā un praktiskā ietekme, resursu piegāde ģimenei no ārpasaules, konfliktu un situāciju destabilizācija un saasināšana (nepieciešams attīstībai), izmaiņu ieviešana dzīvē un ģimenē, svarīgo lēmumu pieņemšana ģimenē, aktīvā ietekme, virzības vektora noteikšana.
Būtība – tā ir mūsu apziņas plūsma, kas caurvij visas apziņas struktūras, tai skaitā arī mūsu dabu. Šī plūsma nodrošina mūsu realizācijas kvalitātes caur dabs dotajām funkcijām. Un saprātīgiem vecākiem uzdevusm ir agrā vecumā šīs kavlitātes pamanīt un virzīt pareizajā gultnē savus bērnus (to nespēs izdarīt neviena bērnudārza audzinātāja, nedz arī skolotāja), tas ir pats galvenais vecāku uzdevums.
Pāris piemēru par būtību un dabu:
1) Sievietes ķermenī ir ielikta kareivja būtība. Ko vairums šodienas sievietes darīs? Iestāsies armijā, vai centīsies izpausties kareivīgi attiecībās ar savu vīru vai citiem cilvēkiem. Taču tas sagraus viņas veselību, dzīvi, likteni un laimi. Jo daba paredz citu uzvedības modeli. Pareizais risinājums būtu saiet kopā ar vīrieti, kurš jau pilda kādas militāras vai ir cīnītāja par taisnību funkcijas, vai kā savādāk atbilst šīs sievietes būtībai, un tikai tajā gadījumā sieviete iegūs JĒGU savai dzīvei un attiecīgi arī sievietes laimi. Par cik viņa spēs pilnvertīgi atbalstīt un sievišķīgi virzīt savu vīrieti un gūt gandarījumu par pašas paveikto redzot savus augļus caur vīrieša rokām.
Dzīves JĒGA atklājas tikai tad, kad cilvēks apvieno savu dabu ar savu būtību. Cilvēku dzīves JĒGU spēj saskatīt, tikai tas, kas apzinās cilvēka dabas funkcijas un redz cilvēka būtību.
2) Vīrieša ķermenī ielikta mīlestība pret augiem, puķēm un dabas skaistumu. Ko vīrietis, kurš apzinās savu būtību, bet neizprot dabu darīs? Vismaz ieviesīs sev kādu dārziņu, kur rušināties un formēt patīkamu augu vidi un atmosfēru, stādīs puķes un ravēs dobītes, būs maigs un gādīgs pret augiem un puķēm. Itkā jau nav nekas slikts, taču diemžēl viņš nebūs realizējis savu dabu jo augkopība prasa daudz uzmanības, laika un sievišķās dabas funkcijas, it īpaši, ja apzinās to kā savu būtību un ja patiesā daba netiek realizēta, tad dabas dotais ķermenis sāk slimot. Pareizais risinājums atkal būtu sastapt sievieti, kuras būtība atbilst arī mīlestībai pret augiem un to vairošanai, nodrošināt viņai iespēju ar to nodarboties, atvērties un padalīties savā redzējumā un idejās ar viņu. Rezultāts ir gandarījums par to, ka redzi kā tava mīļotā ir materializējusi visus tavus sapņus, paužot savu mīlestību pret vīrieti un viņa idejām. Tādā veidā vīrieša idejas iegūst JĒGU.
Lūk arī visu attiecību problēmu sakne, tiklīdz kāds no attiecību dalībniekiem nepilda vai pārstāj pildīt savas dabas funkciju, vai citiem vārdiem lomu un pieķeras pretējā dzimuma lomai, tas liecina, ka cilvēks vainu neapzinās vai noliedz vai arī nepieņem savu dabu un būtību, kā rezultātā aizveras ciet un pārstāj dalīties ar otru cilvēku vai citiem cilvēkiem, ja ir runa par plašāku sabiedrību.
Kad, tas notiek ģimenes attiecībās, kur ir bērni, tas pakāpeniski bērnu apziņās like pmatus uz dzimum lomu maiņām, kas arī noved dzīvē pie nespējas pašidentificētis gan būtības jomā, gan arī savas dabas neizpratnē – rezultātus šodien visi ļoti labi redz – kā netradicionāli orientētu attiecību piekritējus.
Tādēļ atkārtošos 1001 reizi – visu sabiedrisko un ģimenes problēmu cēlonis ir savas dabiskās lomas nepildīšana un nespēja atvērties.
Par to visu vairāk: CIlvēka Mācībās: https://cilveki.com/macibas/cilveka-macibas-kurss/
Vēlu jums apzināties sevi un atvērties – jo visu cilvēku dzīves jēga ir un paliek attīstība caur ģimeni! (Pat to, kuri apgalvo, ka ir atraduši citu dzīves jēgu)
Rolands Černis
19.04.2021