Ko mēs svinam kristīgo Lieldienu laikā?

Baznīctēvi skaidro, ka tā ir Kristus augšāmcelšanās diena un šie svētki ir saistīti tikai un vienīgi ar šo notikumu. Bet – vai tā tiešām ir?

Pieņemsim, ka baznīctēviem tiešām ir pieejama precīza informācija par vietu un laiku, kad it kā tas, ko dēvē par Kristu, tika nogalināts pie krusta un brīnumainā kārtā atmodās no nāves. Un šī diena sanāk precīzi tajā dienā, kurā to šogad svinam – tātad 1. Aprīlis (piez.-šogad tā atkal ir cita diena). Loģiski domājot, tik svarīgi notikumi kā miršanas un pēcnāves atmošanās diena viennozīmīgi būtu jāiegaumē un jāizrāda gods un cieņa šim svarīgajam kristīgās pasaules notikumam, to atzīmējot precīzi tajā dienā, kad tas bija noticis daudzus gadus atpakaļ! Taču, ja mēs paskatāmies kristīgo svētku kalendārā, šī diena izskatās, ka nemaz nav tik būtiska un nozīmīga, jo tā klejo kristīgajā svinību kalendārā kā vien tai labpatīkas (liturģiskais kalendārs). Piedevām, to pašu kristiešu pareizticīgās konfesijas avis to atzīmē vēl ar papildus nobīdēm, aizbildinoties, ka tie svin pēc Jūlija Cēzara ieviestā kalendāra, kas padara vēl neskaidrākus šo svinību laikus.

Patiesībā Lieldienu svinību datumu izvēle ir bijusi tik nekonkrēta, ka pēdējos 500 gadus Austrumu un Rietumu baznīcu kristieši regulāri centās vienoties par kādu kopējo datumu, kuram piesaistīt šos svētkus, par cik, kā izrādās, tie neatbilst nevienam konkrētam Gregoriāņu vai Jūlija kalendāra datumam un tikai kopš 1948. gada nonāca pie lēmuma pakārtot šos svētkus dabas norisēm.

Piekritīsiet, ka diezgan neloģiski – tik svarīga notikuma laiku nespēt skaidri nodefinēt, ņemot vērā, ka jebkuram notikumam ir konkrēts datums un diena, kuru var piefiksēt. Pat tad, ja kalendāri ir nedaudz neprecīzi, ir iespējams aprēķināt to nobīdes, kuras rodas gadu simtu laikā, un konsekventi uzlabot kalendāru vai atbilstoši pielāgot notikuma svinēšanas datumu. Taču nedrīkst tik nekonkrēti mētāties vairākus gadu simtus – līdz beigās notikumu piesaistot procesiem, kuriem ar to nav nekāda sakara.

Tāpēc atkal nedaudz padalīšos ar zināšanām, ko glabājuši dabas zinātāji. Kā jau iepriekšējā rakstā par saulgriežiem (Ko mēs svinam pavasara saulgriežos?) minēju laiku, kad ūdens stihiskais spēks uz Zemes mostas un ir jāsaprot, ka dzīvības procesi ar to neaprobežojas. Daba atrodas pastāvīgā ciklu plūsmā. Attiecīgi nākamais etaps ir dabas atmoda – raksts par vestas (sieviešu) dienu (Par sieviešu dienu), kam, sekoja saules (vīrišķā) spēka kalnā kāpšanas svinību diena, kura šogad bija 25. martā, pēc kuras likumsakarīgi būtu jāseko dabas auglības aktivizēšanas procesam.

Tie, kuri nav pilnīgi atsvešinājušies no dabīgajiem dzīves procesiem, iespējams, ir dzirdējuši, ka, nodarbojoties ar dārzkopību, ir svarīgi zināt mēness fāzes, kuras nosaka piemērotu vai nepiemērotu laiku dažādu augu stādīšanai un sēšanai, tāpat kā ražas ievākšanai un vispār ciešo mēness fāžu saikni ar auglības procesiem, kuri noris uz Zemes.

Šīs zināšanas nebija nekas svešs arī mūsu senčiem un atbilstoši, lai vairotu šo auglību gan savās dzimtās, gan arī ražas laukos, tiem bija zināms laiks un rituāli, kurus jāveic, lai auglība un raža vairotos.

Tad lūk šai dienai, kuru vairums pazīst kā kristīgās Lieldienas, patiesībā nav nekāda sakara ar reliģiju, ja nu vienīgi tik daudz, cik sabiedrībai uzspiestā un iegalvotā iluzorā pārliecība. Ja reliģijām kaut kādā veidā ir jāpapildina savi ganāmpulki, tad kādēļ to nedarīt ar mārketinga paņēmienu – būtībā ir sabiedrības uzmanības zādzība, piesavinoties svešus svētkus un mēģinot tos kaut kādā manierē pakārtot notikumiem, kuriem ar šiem svētkiem nav nekāda sakara.

Tagad atgriežamies pie senču „neizglītoto pagānu” zināšanām. Pirmais pilnmēness pēc dabas atmodas iedarbina auglības procesus dabā. Tie, kas interesējušies par mēness fāzēm, noteikti ir saskārušies ar informāciju, ka pilns mēness aktivizē dabā visus bioloģiskās dzīvības procesus caur šķidrumiem (ūdeni), tai skaitā arī cilvēka bioenerģētiku. Līdz ar to, ja mēs šos principus saprotam, auglības procesi dabā atmostas līdz ar pirmo pilnmēness iestāšanos.

Agrākos laikos senči auglības svētkiem un rituāliem izvēlējās tuvāko pieejamo dienu pēc pirmā pilnmēness iestāšanās. Vēlāk, civilizējoties un zaudējot noteikšanu pār savu dzīvi un laiku, cilvēki sāka izvēlēties tuvāko brīvdienu pēc pilnmēness iestāšanās, bet reliģiskie egregori (vairāk par egregoriem Dzimtas Mācībā), izprotot milzīgos cilvēku enerģijas resursus, kuri ir pieejami pateicoties uzmanībai, kuru tie velta svētku svinībām, sāka pakāpeniski pielāgot svētkiem savu ideoloģiju un svētkus ievirzīt dienā, kura paredzēta resursu ievākšanai no savām „avīm”: kristiešiem – svētdiena, jūdiem – sestdiena, musulmaņiem – piektdiena, utt.

Kas vēl liecina par to, ka pilnmēness spēka diena nav saistīta ar reliģiju?

Tie ir paši rituāli, kas saglabājušies neizglītoto „pagānu” tautās: olu ierakstīšana (ar auglības un citām zīmēm un sarkanos toņos) un ripināšana pa zemi vai gultu, olu sišana, šūpošanās, riņķa dejas un citi rituāli, kas saistīti ar auglības vairošanu. Domājams, ka olu atribūtika pati par sevi jau liek aizdomāties par auglību nevis par augšāmcelšanos vai nāvi. Taču labi mārketinga speciālisti un filozofijas speciālisti – baznīctēvi, civilizētajai sabiedrībai, kura ir pazaudējusi saikni ar dabu, tātad arī ar realitāti, diezgan veikli var iegalvot jebkuru ideju – pat pašu nereālāko. Ko tik biznesa vārdā neizdarīsi. Kā izrādās, var arī savus baušļus šad un tad pārkāpt…

Tā kā sagaidīsim auglības dienu nevis ar pārliecību, ka kāds mistisks mirušais ir augšāmcēlies, bet ar gatavošanos auglīgam gadam savā ģimenē un saimniecībā!

Atceramies – ko mēs pēc būtības svinam, tas arī materializējas!

Piepildītus auglības svētkus!

Rolands Černis
28.03.2018.

P.S. Ja kādam ir interese iedziļināties informācijā par kristīgo reliģiju un Lieldienu datumu (un ne tikai ) pielāgošanu, varat veltīt pusstundu un noklausīties šo video materiālu:

Ko baznīctēvi nestāsta par patieso kristīgo Lieldienu svinēšanas iemeslu, vai zīdaiņu iznīcināšanas svinībām pēc kristīgo dieva „iegribām”: