Ko mēs svinam vasaras Saulstāvjos?

Šogad (2019) vasaras Saulstāvju laiks pēc kristīgā kalendāra tiek svinēts 21. jūnija vakarā.

Šis ir laiks, kad var un drīkst VISU! Vienīgais, ko nedrīkst, ir noteikts katra konkrētā cilvēka pārliecību un vērtību rāmjos. Jautāsiet – kā tā? Kur morāle? Kur ētika? Un ar šiem jautājumiem jūs demonstrējat savas robežas un, attiecīgi, spēju līdzdarboties šajos dabas svētkos!

Robežas nekādā gadījumā nav ļaunums, – tā ir mūsdienu sociuma nepieciešamība bezatbildīgās sabiedrības audzināšanai. Robežas mazinās tikai augot atbildībai, kas kalpo kā prizma, caur kuru Tava pieaugusī brīvība vairo Tavus dzīves pienākumus. Lūk, tā mēs augam. Un mūsu izaugsme atspoguļojas šajos svētkos, ko saucam par vasaras Saulstāvjiem – laikā, kad Tu vari un drīksti visu, un tomēr izvēlies to, kas ir nepieciešams tieši tev un tavai attīstībai. Šeit cilvēks ar savu atbildības līmeni ir pats kā līdzsvara mehānisms starp dabas plūduma un visuma likumu, un hierarhijas spēkiem.

Šī ir diena, kurā daba sasniedz savu brieduma periodu. Šajā dienā aktivizējas uguns pirmelements. No šīs dienas visi mūsu realitātes un mātes dabas pirmelementi izlīdzsvarojas un uzsāk pilnvērtīgas apvienošanās procesu. Neskatoties uz to pretstatiem, tie kļūst kā vienota sistēma un veselums.

Brīdis, kad uguns pirmelements aktivizējas – ir jaunā dievišķā spēka ierašanās laiks. Tas ir laiks, kad daba sevī iznēsājusi rada jaundzimušo un savu valdnieku vienā personā. Šī nakts skaitās pati spēcīgākā visa gada laikā, jo šajā laikā Māte zeme atdod šai pasaulei  visu labāko un vērtīgāko, kas tai ir – savu dēlu, to kā dēļ Zeme pati eksistē. To mēs redzam arī dabas izpausmē, kad tā sāk dot visu dārgāko, kas tai ir – savus bērnus, savas dzīves jēgu un dzīvības iemeslu, nobriedušus augļus, sēklas un ražas.

Tieši tāpēc cilvēki jūt šīs nakts burvības spēku cerībā uz brīnumu, kurš nebūtu iespējams nevienā citā dienā vai naktī. Cilvēki dara tās lietas, uz kurām nebūtu spējīgi nevienā citā dienā, jo sajūt savu maksimālo spēka apjomu, ko daba dod cilvēkiem, par cik cilvēku fiziskais ķermenis arī pieder dabai un ir dabas daļa. Tieši tādēļ šī diena un nakts bija laiks, kad cilvēki atļāvās darīt tās lietas, kuras sabiedrība, reliģija, vai valsts likumi nosodītu. Tāpēc ir palikusi tradīcija, ka viss bija atļauts un visu drīkstēja darīt. Vienīgais, ko Zeme un daba pieprasīja, – vēlmei kuru piepildi, jābūt patiesai –  bez bailēm, bez meliem, un obligāti jāievēro neaizskaramais dabas likums, jebkuram dabas bērnam ir tiesības uz dzīvību (vai tas ir kukainītis, čūska vai cilvēks). Dabas acīs visi ir vienādi dabas bērni. Šajā naktī šie pārkāpumi tiek visstingrāk ievēroti. Tādēļ nekāda vardarbība, nedz psihoemocionāla, nedz arī fiziska nav pieļaujama šajā laikā. Tas attiecas arī uz svētku galda klāšanu, ko mūsdienu cilvēkiem der atgādināt, par cik ir aizmirsti ne-vardarbības principi uzturā.

Ja šajā jaunā dievišķā spēka dzimšanas naktī tiek pārkāpti šie principi, tad vainīgajam nāksies tos kompensēt 40 kārtīgi no saviem dzīvības resursiem. Tā druīdi mācīja savas tautas agrākos laikos: “nemelojat, neliekuļojat, nenogalinat!”, jo var nepietikt tavas dzīves ilguma, lai atgrieztu parādu šai zemei. Tas ir princips, kas darbojas, lai cilvēki neapgānītu ar zemiskumu, gļēvumu, bailēm vai liekulību jaunradīto dievišķo spēku un pasauli, kuru šis spēks pārvaldīs. Nedrīkst pat  tāda doma pavīdēt jaunajā pasaulē, kuru veidojam saviem bērniem un viņu nākotnei. Tieši tāpēc nedrīkst pievērsties darbiem svētku dienās, jo darbos un ikdienas rutīnā cilvēki mēdz aizmirst par savu domu tīrību.

Atceramies, ka tad, kad nespējam izpildīt savas parādsaistības pret savu dzimto zemi un dzimtajiem dieviem, nokļūstam verdzības atkarībā pie svešajiem dieviem – īstenojot svešās idejas. Ja tu novērsies no spēkiem, kas tev devuši dzīvi, arī spēki novēršas no tevis, un tu paliec neaizsargāts.

Kas tad ir šis zemes iznēsātais jaunais dievišķais spēks vai jaunais dievs no ķeltu mitoloģijas?

Tas ir jaunās gaismas dievs – kurš pats ir uguns, un uguns ir arī viņa tēvs. Taču šīs ugunis atšķiras. Tēva uguns ir dziļāka un spēcīgāka, –  tajā dzīvība nav iespējama, tā ir pirmatnējā uguns, uguns, kas paredzēta dieviem, titāniem un magiem nevis cilvēkiem. Savukārt, dēla uguns ir tā, kas nepieciešama visam dzīvajam, kas silda, atdzīvina un sniedz auglību dabai un cilvēkiem, kā dabas sastāvdaļai, ja vien cilvēks neapgāna šo auglību nesošo uguni.

Saulstāvju nakts ir radošās tumsas spēka nakts, kuru piepilda ar spēku Zemes daba un dzimtā dievišķā uguns, kura nenogalina, nepaverdzina, tieši pretēji, piepilda dzīvi ar jēgu, nostiprina vaļu (gribu) un apskaidro dzīves ceļu, jo tai ir tiesības uz šo zemi un zeme pieņem šo uguni sevī, –  atšķirībā no svešās uguns un svešajiem dieviem. Šīs tiesības ir aprakstītas daudzu seno tautu mītos, leģendās, dziesmās un citos gara mantojumos: Dieva dēli un Saules meita, Dagda, Aengus (jaunais dievs) un Boann, Semargl, Kupala, Kostroma un Kupaļņica, Apolons un Artemida, u.c.

Šis ir pilnā līdzsvara laiks. Laiks, kad pazūd robežas starp pasaulēm un visas būtnes, kuras spēj atrasties līdzsvarā, var sastapties viena ar otru un mainīties ar dāvanām, pieredzi un jebko,  ko cilvēki un citas būtnes ir gatavas bez māņiem, liekulības un ļauniem nodomiem sniegt cits citam. Tas ir pilnīgās pieņemšanas un došanas laiks.  Cilvēku valodā runājot, tas ir mīlestības laiks, kas nes materializāciju  gan mūsu pasaulē, gan citās pasaulēs, ar kurām mēs saskaramies. Šajā laikā viss ir vienlīdzīgs varenā dzīvības spēka priekšā. Gaisma vienlīdzīga tumsai, kārtība –  haosam, un šinī stāvoklī mūsu realitāte saplūst kopā ar citām realitātēm, un cilvēku pasaulē ienāk būtnes no citām pasaulēm, un cilvēki var nokļūt citās pasaulēs, ja vien pašu apziņa atrodas līdzsvara stāvoklī. Tāpēc var redzēt šajā laikā tās lietas, kuras ikdienā neredzam: dabas garus, dievišķās parādības, pasakās un leģendās aprakstītās un citas būtnes. Gaisma un pats jaunais dievs šo visu uzskata kā dabīgu stāvokli 3 dienu garumā, jo pēc tam jaunais dievs ar savu gaismu atkal atdala visas realitātes un stabilizē pasaules, ieviešot savu jauno kārtību. Taču viss, kas nokļuva jaunās uguns gaismā, iegūst tiesības uz dzīvi un pastāvēšanu jaunajā pasaulē. Šis ir laiks, kas parāda kādā stāvoklī visi var sadzīvot kopā: cilvēki, necilvēki, dievi, gari un jeb kas, kas vien iespējams jebkurā realitātē un pasaulē. Šajā stāvoklī nav nekādu slēptu nodomu, nekādu melu, nekādas vardarbības, un tieši tas ir tas iemesls, kāpēc nedrīkst apgānīt jauno spēku ar šīm zemiskajām neizlīdzsvarotajām izpausmēm. Pretējā gadījumā  jebkurš izkropļojums izpaudīsies tavā dzīvē ar jaunu spēku un pastiprinājumu. Un, ja kāds cilvēks baidās vai neieredz to, kas no viņa atšķiras, viņš pretī saņems tieši to pašu no tiem, ar kuriem viņš nespēj sadzīvot.

Kas ir tā uguns, kas dod šādus efektus, saskaroties ar māti Zemi?

Uguns ārpus cilvēcīgā uztveres diapazona ir informācijas nesēja. Jo cilvēkā ir spēcīgākas uguns pirmelementa izpausmes, jo cilvēkam piemīt lielāka informācijas caurlaidība un spēja šo informāciju izplatīt. Tai pat laikā uguns iemieso ekspansiju, kaisli, gara spēku un degsmi. Ja savieno šos jēdzienus, tad iegūstam nelielu ieskatu tajā, kas ir uguns būtība. Uguns ir tā, kas ļauj kaut kam notikt un izmainīties, uguns ir tas, kas dod iespēju rasties kaut kam jaunam, vēl nebijušam, uguns ir tas, kas dod dzīvībai jēgu un piepildījumu. Un, kas cilvēkam ir svarīgākais? Tieši uguns cilvēkam sniedz tiesības uz brīvību, – tātad iespēju uz attīstību un atbildības vairošanu. Tāpēc pastāv procesi un rituāli, kuri dod iespēju cilvēkam sevi atmodināt un noskaņot uz pareizo uguni, – savu dzimto uguni, nevis svešo uguni. Piedaloties nakts uguns mistērijās, cilvēks savu uguni izlīdzsvaro ar jaunradītā dieva uguni. Tātad cilvēka ugunij ir iespēja būt tikpat spēcīgai, cik jaunradītā dievišķā spēka ugunij. Un, kad tā notiek, tad māte Zeme redz šo cilvēku kā jauno dievu, neatdalot viņu no šī uguns spēka, un piešķir viņam tādas pašas tiesības uz sevi, un sniedz savu aizsardzību, kā savam dēlam – jaunajam dievam. Šādam cilvēkam Zeme piešķirs cilvēkam prātam neaptveramu un bagātu likteni, kāds pienākas tikai dzimtajiem dieviem vai varoņiem, kuri sargā māti Zemi vai veic kādus varoņdarbus tās labā.

Lai tas būtu iespējams… (tālākā informācija paredzēta Cilvēka Apziņas Skolas dalībniekiem svētku laikā)

….

Tikmēr cilvēkiem jārūpējas par savu dzīvi un saviem tuviniekiem, peldoties saulstāvju dienā un attīroties ar saulstāvju uguni, slavējot māti Zemi, gaisu, ūdeni un jaunā dieva uguni. Jaunais dievs izturēs visus pārbaudījumus, ja vien uguns spēks pašos cilvēkos neapdzisīs. Tāpēc šajā dienā ir jāatmodina tādu vēlmi dzīvot, kura palīdzēs atrast dzīves jēgu – lai vienmēr būtu skaidrs, kāpēc jābūt veselam un jādzīvo!

Rolands Černis

19.06.2019