Tumsas un gaismas spēki un to absurdā interpretācija mūsdienu sabiedrībā  🌓🌗

Šī tēma tiek bieži pieminēta garīgā ceļa meklētāju vai, šķietami, jau atradušo sarunās. Bieži dzirdu tādus jēdzienus kā “gaismas kareivis”, “gaismas spēks”, “tumšie-ļaunie spēki”. No tumsas spēkiem jābaidās un jāvairās, bet uz gaismas spēku jātiecas un sevi jāpiepilda ar to. Man rodas jautājums, kāpēc tumsas spēki ir sliktāki par gaismas spēkiem? Kas to ir teicis? Un kāpēc cilvēki baidās no tumsas spēkiem?

Manā skatījumā šī pārpratuma pamatā ir duālās pasaules uztvere, kas mūsdienās dominē sabiedrībā, un saknes tai aug no zināšanu trūkuma un bailēm, kuras tiek iedvestas cilvēkiem ar dažādu reliģiju palīdzību.

Es, staigājot pa mežu, redzu ozolu un redzu bērzu: – tie abi ir atšķirīgi koki ar atšķirīgām kvalitātēm, bet es tāpēc nesaku, ka ozols ir gaismas koks un bērzs tumsas koks vai otrādi. Tāpat mēs taču saprotam, ka diena ir tikpat vajadzīga kā nakts, lai procesi uz šīs zemes noritētu tā, kā tas dabā ir paredzēts. Šis piemērs ir ļoti tuvu tumsas un gaismas spēku piemēram. Mēs taču nesakām, ka nakts (kad iestājas tumsa) ir slikta, un diena (kad iestājas gaisma) ir laba. Katrs diennakts laiks ietver sevī dažādas kvalitātes un tās visas mums ir vajadzīgas. Tas, kurš vēlas, pavada laiku dienas laikā nomodā, bet kāds cits, savukārt, nakts laikā mīl būt nomodā un darboties. Tieši šis pats princips ir attiecināms uz tumsas un gaismas spēkiem, kas valda visumā. Tāpēc ir vienkārši jānoņem savas duālisma brilles un jāatzīst, ka būt par tumsas kareivi ir tik pat labi, kā būt par gaismas kareivi. Te gan rodas jautājums – kas vispār ir tumsas vai gaismas kareivis?

Lai sevi varētu par jebkāda veida kareivi dēvēt, vispirms ir jāiepazīst principi, pēc kuriem tumsas un gaismas spēki darbojas, lai mēs tos vispār spētu atpazīt un atšķirt. Jāsaprot arī tas, ka gaisma nebūt nenozīmē balts un pūkains, bet gan bieži – tieši pretējo. Kā piemēru vēlos te minēt kristietības reliģiju, kura mūsdienu pasaulē tiek atzīta kā gaismas avots (te varētu, tik pat labi, arī piemērus no islāma vai budisma teritorijās notikušajiem slaktiņiem pieminēt). Ja jau gaismas spēki tik balti, jauki, mīlīgi un pūkaini ir, kā to daudzi mūsdienās uztver, tad kāpēc mūsdienu populārās reliģijas ir uz ciešanu un soda principiem bāzētas? Un, kāpēc šīs gaismas avota idejas (kristīgās reliģijas) vārdā krustneši tik daudzus cilvēkus nogalināja? To saprotot, man nākas secināt, ka diezgan absurdi ir domāt, ka gaismas spēki ir tie labie, bet tumsas – tie sliktie.

Nobeigumā vēlos pateikt tikai to, ka dabā nav nekā tikai laba vai slikta, balta vai melna. Dabā ir daudzveidība – bez vērtējuma. Dualitāte (melns un balts, labs un slikts) ir tikai Tavā galvā un Tavās pārliecībās. Iepazīsti gan tumsas, gan gaismas principus un kvalitātes, un sāc skatīties uz pasauli reālistiski un neitrāli, un Tev vairs nebūs jābaidās no tumsas vai gaismas spēkiem. Tavas bailes izgaisīs, kā nebijušas! Jo pamata baidīties nav – ir tikai nezināšana. Un izzinot nezināmo, bailes pazūd uz visiem laikiem!

Foto uzņemta Islandes dienvidu krastā, kur pirmo reizi redzēju, kā izskatās dabīgs melnbaltumus – kad šķietama tumsa ar gaismu satiekas.

Teksts un Foto: Diāna Černe