Kas ir Cilvēks?

Mēs visi esam raduši cits citu saukt par cilvēkiem, jo mums ir pārliecība, ka šis statuss raksturo jebkuru mums ārēji līdzīgo, kam ir divas kājas un rokas un kam ir spēja atrasties citu līdzīgu indivīdu sabiedrībā. Mūsdienu zinātniskā definīcija: „Cilvēks ir divkājains primāts, kurš ietilpst zīdītāju klasē.” Taču šaubos, ka lielākā sabiedrības daļa vēlētos sevi uzskatīt par primātu zīdītāju. Mūsu apziņa šādu formulējumu, visticamāk, uzreiz noraida vai atzīst par nepilnīgu vai nepareizu. Tātad rodas jautājums, vai mēs pietiekami labi izprotam šī termina būtību? Visbiežāk redzam, ka cilvēki to nezina un nemaz nevēlas uzzināt vairāk. Tas liecina, ka mēs nevēlamies paši sevi iepazīt un ka savā ziņā samierināmies ar zinātnisko primāta statusu.

Pirms tālāka skaidrojuma veicam nelielu atkāpi, vēršot uzmanību, ka šī informācija netiek sniegta ar mērķi kādu indivīdu aizvainot, izaicināt uz diskusiju par viedokļa pamatotību vai cita veida provokācijām. Tālāk aprakstītie procesi, pēc mūsu viedokļa, atspoguļo dabā sastopamo attīstību, un neviens indivīds netiek nostādīts kā primārs vai sekundārs attiecībā pret kādu citu.

Mūsu biedrība ir nonākusi pie slēdziena, ka visprecīzāko un pilnīgāko izpratni par Cilvēka būtību atspoguļo mūsu pirmsenču (viedās kultūras pārstāvju) pasaules redzējums un izpratne par indivīda attīstības un degradācijas procesiem. Lai rastos pilnvērtīgāka izpratne par to, kas ir attīstības un degradācijas procesi, sniegsim vispusīgu un visiem saprotamu ieskatu:

  • par attīstību liecina tieksme pēc gaismas, zināšanām, sevis pilnveidošanas un uzlabošanas;
  • par degradāciju liecina procesi, kas vājina mūsu fizisko un garīgo pilnvērtību, un stagnācija (arī jebkādas kustības trūkums liecina par degradāciju, jo dabā nepastāv bezizmaiņu procesi, ņemot vērā, ka laiks rūpējas par nepārtrauktu virzību – arī tad, kad mēs esam nekustīgi).

Tātad pēc šādiem kritērijiem katrs pats nosaka savu virzību atkarībā no savas brīvās gribas izpausmēm, bet, ja jau ir virzība, tad attiecīgi ir jābūt mērauklai, ar kuru varētu noteikt šīs virzības progresu.

Šāda mēraukla ir indivīdu iedalījums psihes un pasaules uztveres tipos. Pēc tā tad arī agrākos laikos varēja izprast attiecīgā indivīda attīstības līmeni un viņa virzības tendenci.

Tā kā mūs visus nenoliedzami interesē pašu izaugsme, tad izskatīsim tieši to mērauklas sastāvdaļu, kura liecina par indivīda tieksmi uz attīstību, tieksmi pēc zināšanām un gaismas, dažos gadījumos arī pieminot pretstatus pilnākai ainai.

Attīstības līmeņi

Dzīves noteicošais spēks

Raksturojums

Nosauk.

Piezīmes

10.

Radītāja izpausme uz zemes

Azs

9.

Garīgums Pilnībā atbildīgs, ar dziļu pienākuma izpratni, koncentrējies, augsta paškontrole, skarbs / auksts (iespējams daudziem biedējošs un ne īpaši patīkams)

Cilvēks

Cilvēks, kurš spēj sevī ielaist skaidro garu (reliģijās to sauc par svēto garu – taču nesniedz tam skaidrojumu)

8.

Ticība* Patiesi brīvs un spējīgs novērtēt katras būtnes brīvo gribu Pēc nāves, laika telpā, šāds indivīds turpina attīstīties citur

7.

Dvēseliskums Dvēselisks, sirsnīgs, patīkams, līdzcietīgs

Ļautiņš

Reliģiju attīstības augstākais punkts

6.

Vārda un domu spēks Radošs Ekstrasensi, psihologi u. c. līdzīgie

5.

Saprāts Saprātīgs, domājošs, spējīgs iedziļināties

4.

Gribasspēks Stipras gribas, spējīgs sasniegt daudzus mērķus

3.

Prāts (intelekts) Intelektuāls, erudīts, viltīgs

Iedzīvotājs

Indivīds, kam rūp tikai materiālās pasaules izpausmes

2.

Jūtas Emocionāls, sentimentāls

1.

Instinkti Instinktīvs, mežonīgs

* Ticība – šim vārdam pēc būtības ir cita nozīme (ne tā, ko ikdienā cilvēki ir raduši izmantot), tam nav nekāda sakara ar reliģiskiem procesiem vai aklu paļaušanos uz kādu informācijas avotu. Šī vārda patiesā nozīme – vieduma apgaismība, kas, savukārt, sniedz pilnīgu izpratni par jebkuru materiālās un garīgās pasaules procesu, cēloņiem un seku likumsakarībām, un lielas daļas augstākā nodoma aptveršanas spēja.

Šī attīstības procesa pamatā ir sirdsapziņa (vai, pēc senču izpratnes, to varētu saukt par „kopapziņu”), jo tikai šis spēks padara attīstības procesu iespējamu. Domājams, ka šī vārda tēls runā pats par sevi un nav nepieciešams skaidrojums, kas ir sirdsapziņas jeb kopapziņas būtība.

Skatoties uz augstāk minētajiem attīstības līmeņiem, rodas jautājums: „Pie kādas sabiedrības daļas es varētu attiecināt sevi?” Lai indivīds to spētu saprast, viņam ir jāpiemīt, mazākais, Ļautiņa līmeņa psihes tipam un dzīves uztveres nostādnēm. Iedzīvotāji vai zemāk stāvošas sabiedrības kategorijas nav spējīgi apzināties savu situāciju, jo tiem pat neienāk prātā par ko tamlīdzīgu iedomāties vai interesēties.

Ļautiņšno Iedzīvotāja atšķiras ar tieksmi uz sevis izzināšanu un pašattīstību, taču Ļautiņu no Cilvēka šķir slēpta zemapziņas tieksme uz pašiznīcināšanos. Citiem vārdiem sakot, šāds indivīds tiecas pēc gaismas, taču tā rīcība (ieradumi, uzvedība un bezdarbība) liecina par pretējo un darbojas kā praktiski nepārvarams šķērslis paša attīstības ceļā.

Indivīds, kurš ir apzinājies sevi kā Cilvēks, atšķiras no Ļautiņa ar to, ka tas vairs nekaitē ne sev, nedz arī apkārtējiem. Šajā brīdī rodas jautājums: „Vai es sev kaitēju vai ne?” Šeit mūsdienu sabiedrības pamatmasas pieņemto zināšanu līmenis rada sava veida slazdu. Piemēram, Ļautiņš pilnā pārliecībā var uzskatīt, ka alkohols nelielās devās ir veselīgs, ka gaļa ir neaizvietojams barības vielu avots, un citas tamlīdzīgas stereotipu programmas, kas sniedz šādam indivīdam pilnu pārliecību par pasaules procesu izpratni, neaizdomājoties ne tikai par kaitējumu sev, bet arī apkārtējiem – tas ir raksturīgi Ļautiņa psihes tipa līmenim. Taču šīs tēmas ietvaros nav nepieciešams iztirzāt visus (Ļautiņam) strīdīgos jautājumus, kuri attiecas uz dzīvesveidu un dzīves kvalitāti. Pilnvērtīgi uz šo jautājumu spēj atbildēt tikai tāds indivīds, kurš sevi apzinās kā Cilvēku, attiecīgi ar tam piemītošajām Cilvēka īpašībām un uztveri. Ja vien kādam mūsdienu sabiedrības apstākļos laimējas iegūt sev padomdevēju ar Cilvēkam raksturīgu psihes uzbūvi un sekot viņa padomiem savas dzīves uzlabošanai un pilnveidošanai, šādam Ļautiņam neapšaubāmi ir visas iespējas tikt skaidrībā ar visiem jautājumiem, kuri sagādā problēmas viņa dzīvē – tādējādi pašam iegūt Cilvēka psihes uzbūvi un pasaules redzējumu.

Diametrāli pretējs Cilvēka psihes tipam ir Dēmoniskais psihes tips. Šādi indivīdi atšķiras ar to, ka tie ļoti labi apzinās, kā laicīgajā telpā sev nekaitēt, taču citiem tie nodara kaitējumu apzināti. Šāds process notiek egocentriskas un dēmoniskas psihes uzbūves dēļ. Šādas būtnes var nelietot alkoholu, nesmēķēt, neēst gaļu, taču vadīties tikai pēc egoistiskiem motīviem, kuru mērķis ir uzkrāt pēc iespējas lielāku psihisko (vai mistisko) spēku.

Azs jeb cilvēkdievs, radītājs. Indivīds, kurš ir sasniedzis apgaismības stāvokli un tajā spēj atrasties apzināti, līdz ar to ir kļuvis neatkarīgs no materiālās pasaules, vēl jo vairāk – spēj pārveidot to, jo tā ir pakļauta viņa vaļai. Šāda indivīda izpratne Ļautiņiem – un bieži vien pat Cilvēkiem – nav aptverama, taču, neskatoties uz izpratnes trūkumu, šie indivīdi ir jāgodā un jātiecas tiem līdzināties. Parasti šādi indivīdi viedās kultūras sabiedrībā tika stādīti par piemēru visai sabiedriskajai iekārtai. Arī šādiem indivīdiem ir diametrāli pretnostatīts attīstības posms, taču tajā šoreiz neiedziļināsimies.

Atrast sevi kādā no iepriekšminētajiem posmiem nebūt nenozīmē, ka mēs esam kaut kādā veidā sliktāki vai labāki par citiem. Mēs katrs atrodamies tur, kur savas brīvās gribas/vaļas izpausmes dēļ esam sevi aizveduši un kur mums jebkurā dzīves brīdī ir visas tiesības mainīt savu ceļu un doties citā virzienā – ar citu tempu un citiem paņēmieniem. Viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

TK „Ceļš uz skaidru apziņu”

VIDEO: “Prāts, saprāts, cilvēks, dzīvnieks” (krievu val.)