Vai esi kādreiz aizdomājies par sabiedrības ietekmi uz indivīda attīstību? Vai varbūt par indivīda lomu sabiedrības attīstības procesā?
Viss ir vienkārši gan indivīds gan sabiedrība viens otru ietekmē. Svarīgi ir tikai tas, vai mūsdienu sabiedrība ar tās pamat vērtībām veicina indivīda attīstību vai tieši pretēji viņa degradāciju. Kas ir sabiedrībā pieņemtie standarti? Kurš nosaka šos standartus? Vai ir kāda indivīdu grupa, kas strukturē sistēmu un nosaka šos standartus, kāda valdošā elite? Domāju, ka neviens neiebildīs apgalvojumam, ka mūsu sabiedrībā dominējošās vērtības ir nauda (materiālā labklājība), vara (ietekme) un baudas. Attiecīgi visas pārējās vērtības (viedums, taisnīgums, tikumība (ne tikai dzimumtikumība), kultūra (tās pirmatnējā nozīmē), pilnvērtīga indivīda un sabiedrības attīstība, u.c.) vairuma indivīdu dzīvē ir pakārtotas šīm.
Patiesībā indivīds jebkurām sabiedrībā dominējošām vērtībām gribot vai negribot kļūst par šo vērtību kalpu! Jautājums kādiem mērķiem tu kalpo, vai tie ir savtīgi, primitīvi, īslaicīgi un rezultātā - degradējoši, vai varbūt kaut kas cēlāks, kas ilgākā laika posmā nesīs arī kādu labumu videi un sabiedrībai un caur to arī pašām „kalpam”.
Lai saprastu kādā veidā mūsdienu sabiedrību pievērš esošajām „vērtībām” ir vienkārši jāsaprot kāds ir sabiedrības patreizējais apziņas potenciāls, ko nosaka vairuma sabiedrības zināšanu vai tumsonības līmenim, uz kuru ir iespējams iedarboties ar atbilstoša līmeņa instrumentiem: Mūsdienās cilvēkus piesaista verdzībai (kalpošanai) nevis ar varu, kā to darīja agrākos laikos, bet izmantojot iespaidīgus skatus, izsmalcinātas baudas un komfortu. Vergu vadību nodrošina nauda, informācija un reklāma. Visizsmalcinātākā cilvēka ekspluatācijas forma ir, kad tam atņem saprātu padarot to par iekāres vergu. Ar masu mēdiju un reklāmu palīdzību viņa/viņas uzmanību piesaista seksam, vardarbībai un regulārai apreibinošo vielu lietošanai. Rezultātā cilvēki kļūst par truliem egoistiem, agresīviem un neapmierinātiem, bet pilnībā atkarīgiem no šādas vadības sistēmas.
Jautājums ir tajā vai šāds indivīds ir spējīgs izrauties no šīs pseido-vērtību sistēmas un vai ir spējīgs mainīt sabiedrības kopējo vērtību sistēmu? Jā ir. Taču tam ir nepieciešams attiecīgs stimuls un enerģijas apjoms. Kur un kā to iegūt tā ir katra individuāla prakse un pieredze, ja indivīds reiz ir apzinājies šādu nepieciešamību. Taču ir viens nemainīgs elements visās praksēs un pieredzēs tā ir informācijas apgūšana un aizvien padziļinātāku procesu izpratne. Tātad sabiedrību var mainīt zināšanas vai citiem vārdiem individuālais viedums, kurš palīdz veidot personību. Personība nebūt nav tas, ko mēs esam raduši uztvert, kā katram indivīdam piemītošu apzīmējumu, personība ir kvalitāte, kura veidojas tikai garīgās izaugsmes procesā. Tas ko sabiedrībā ir pieņemts saukt par personību pārsvarā gadījumu tiek jaukts ar individualitāti. Katrs mēs esam indivīds, bet ne katrs ir personība. Personības būtībā tagad neiedziļināšos, jo tā ir atsevišķa tēma.
Tātad secinājums ir viens ka ir nepieciešama informācija, kas veicinās viedumu, un protams indivīds, kurš ir spējīgs un vēlas adekvāti to uztvert. Taču tālāk ir jāseko procesam, kas informāciju pārvērš zināšanās. Šim procesam ir nepieciešams tas ko citi sauc par gara spēku tas ir tas ko indivīds saņem tanī brīdī kad ir izpratis vienu vai otru procesu un pateicoties šim spēkam viņš spēj informāciju pārvērst par zināšanām – tātad būtu ne tikai informēts indivīds, bet arī pielietot šo informāciju praktiski, dzīvot lai izprastu to pilnīgāk. Informācija pārvēršas par zināšanām tikai personīgās prakses un pieredzes rezultātā, vai citiem vārdiem apzinoties attiecīgo procesu, tas arī ir tas kas cilvēku padara viedu.
Šāds indivīds pakāpeniski sāks atšķirt programmas un saprast uz ko tās ved vienkārši izprotot procesus padziļinātāk, kā rezultātā viņš sāks atšķirties no pārējās sabiedrības un savā veidā izcelties uz citu fona. Izceļoties indivīds piesaista uzmanību, kas var novest pie citu indivīdu padziļinātākas intereses par procesiem, kuri ir noveduši šo indivīdu pie savas dzīves izmaiņas, ja tajā tiek saskatīts kaut kas pozitīvs vai labāks nekā pārējiem indivīdiem. Ir protams arī risks, ka šāds indivīds var tik uztverts negatīvi, jo kā mēs zinām tad sabiedrības masai ir tieksme baidīties no sev nesaprotamām lietām, un rezultātā tās iznīcināt, lai tās, nedod dievs, nesāk ietekmēt viņu iespējams ne tik labo un patīkamo, bet toties pierasto dzīves veidu. Risks vienmēr pastāv taču ir dažādi faktori ar kuriem var mazināt šos riskus.
Kas ir tas, kas nosaka mūsdienu sabiedrības un indivīda potenciālu uz attīstību vai degradēšanu?
Brīvais laiks un spēja apzināties (kļūt apzinīgam – dzīvojot šeit un tagad) vai citiem vārdiem - sākt domāt, nevis reflektori pēc sabiedrībā iekaltajām dogmatiskajām programmām mijiedarboties ar apkārtējiem apstākļiem un indivīdiem, kā rezultātā mēs kļūstam par parazītiem un patērētājiem, kas iznīcina savu apkārtējo vidi (par cik vairums programmu uz to ir vērstas). Kā iegūt šo laiku? - sakārtojot savu dzīvi un mācoties izjust un saprast savu būtību. Savas būtības izprašanu veicina pārdomu process atbildot uz 3 vienkāršiem jautājumiem: 1) kas es esmu?; 2) kāpēc es piedzimstu uz zemes?; 3) kāpēc man ir jānomirst dzīves beigās? Lai indivīds saņemtu pirmo impulsu vēlmei sakārtot savu dzīvi parasti ir nepieciešams blakus kāds, kurš jau ir uzsācis šo procesu un „inficē” nākamo indivīdu ar šo pašu vēlmi, indivīds, kurš vēlas un ir gatavs apzināties sevi un savu potenciālu un saprot, ka tas patiesībā ir vienīgais, kam ir jebkāda jēga dzīvojot šinī pasaulē. Jo viss pārējais ir laicīgs un iluzors, tātad pārejošs.
Vai ir iespējams vairumam mūsdienu sabiedrības piekopt pilnvērtīgu un veselīgu dzīvesveidu pastāvošajā sabiedriskajā iekārtā?
Vairumam sabiedrības, pastāvošajā sistēmā, tas nav iespējams, jo esošā ekonomiskā sistēma un tās vērtību sistēma vienkārši to nepieļaus, pretējā gadījumā tā sabruks, par cik ir balstīta pašos pamatos uz patērēšanas un parazitēšanas principiem.
Kādi aspekti ietekmē sabiedrības psihi un tās spēju pilnveidoties?
Pamatā tie ir zemākstāvošā vai vājākā pakļaušanas principi, cilvēki ir pieraduši būt vainu upuri, vai plēsēji. Neviens pat nespēj iedomāties savu dzīvi bez vardarbības, protams lielāka daļa sabiedrības par to pat neaizdomājas, tas ir vienkārši neapzināts psihes stāvoklis. kurā indivīds pastāvīgi atrodas, jebkurā dzīves situācijā atrodoties sabiedriskā vidē. Tas notiek gan fiziskā līmenī gan enerģētiskā – tātad arī psiholoģiskā līmenī. Tāpēc rezultāta rodas dažādas psiholoģiskas problēmas, kuras ar laiku noved pie fizioloģiskām problēmām un galu galā, pie bēdīgām sekām un nespējas būt ideālam dzīvības enerģijas vadītājam – tātad straujāk novecojam, ātrāk mirstam un vairāk slimojam – vienvārd sakot piesātinām savas dzīves ar ciešanām.
Lai no šīm nevēlamajām lietām atbrīvotos, indivīdam ir jāsāk nodarboties ar mūsdienās tik populārajiem pašizaugsmes procesiem – tāpēc viņš staigā pa dažādām skolām psihoterapijas seansiem, dzīves skolas treneriem, fitnesa treneriem, dažādām reliģiskām iestādēm un vel visādiem citiem speciālistiem dažādās jomās. Taču, ļoti reti kurš no šiem speciālistiem sniedz pilnvērtīgu ieskatu uz visu kopējo indivīda dzīves procesu, tātad, reti kurš pilnvērtīgi spēj viņam palīdzēt, kā rezultātā, bieži vien, ilgākā laika posmā, šo palīdzību var raksturot ar teicienu: no vien grāvja otrā. Tāpēc ir ļoti svētīgi ja savu pašizaugsmes ceļu sākumā tiešām izdodas sastapt piemērotu padomdevēju, kurš savā ziņa ir pats realizējies šādā veidā un tas ko tu redzi viņa izaugsmes plāna vilina arī tevi. Svarīgi šinī vērtēšanas procesā ir nejaukt ar emocionālo vilinājumu, materiāliem aspektiem vai citām pārejošajām vērtībām! Ja nesastapi šādu padomdevēju vai draugu, tas liecina, ka tev, attiecīgajā dzīves periodā, tāds nav nepieciešams, vai tu viņu, vienkāši, neatpazīsti, vai arī tu pats esi ar pietiekami lielu potenciālu sevis realizēšanai, un zini kurp tev jādodas.
Vai ir iespējams ietekmēt globālos sabiedrības procesus?
Globālos procesus ir iespējams ietekmēt tieši tāpat kā tie ietekmē mūs, bet to ietekmēšanai ir jābūt adekvātam enerģētiskajam potenciālam. Tātad tam indivīdam vai indivīdu kopumam ir jābūt pietiekami enerģētiski spēcīgiem un nemazāk svarīgi spējīgiem koncentrēti iedarboties uz vienu vai otru globālo procesu, jo tikai koncentrēti iedarbojoties ir iespējams pārrakstīt globālās programmas.
Ir arī cits objektīvs aspekts, kurš balstās uz astronomiskajiem procesiem, kuru šinī kontekstā neiztirzāšu detalizēti, taču tas ir pamanāms pat mūsu saules sistēmā, kaut vai pavērojot pēdējo gadu zinātnieku brīdinājumus par paaugstinātu saules aktivitāti. Šo var uzskatīt par sava veida dabas palīdzību pārprogrammēšanas procesos. Jautājums ir tikai tajā vai mēs to izmantojam. Vai mums pietiek plašāku procesu izpratnes, lai zinātu kā to izmantot?
Protams, visvienkāršākais, pie kā mūsdienu sabiedrība ir pieradusi, cerēt un gaidīt, ka atnāks kāds „svētais” labdaris, kam ir pietiekami liels enerģijas vadīšanas potenciāls un visu izdarīs mūsu vietā un tad mēs varēs pazemīgi viņam sekot. Bet diemžēl šis process tagad nebūs (tāds jau ir bijis). Arī to nosaka astronomiskie procesi. Ja pirms dažiem gadiem indivīda psihisko attīstību noteica mēness ciklu ietekme (uz kuru bāzes pastāvēja mēness kulti), kas veicināja personību un reliģiju kultu iespējamību uz zemes, tad tagad ir iesācies saules kultu cikls, kurš orientētes uz katra individuālo izaugsmi un rezultātu ko tas spēs ielikt „kopīgajā grozā”. Kā teikt bija laiks kad akmeņus izmētāja, tad tagad ir laiks kad tos ir jāsavāc un jāparāda mūsu senčiem un priekštečiem, ko mēs spējam paveikt, katrs individuāli un visi kopā.
Šeit protams noder arī visiem sen labi zināmais princips rādīt citiem piemēru. Parādi ar savu dzīvi un uzvedību.
Vai mēs zinām, kā sabiedrība un mēs, kā tās sastāvdaļa, tiekam pārvaldīti?
Domāju, ka tas nav nekāds lielais noslēpums, ka pasaulē nav nevadāmu procesu. Arī tur, kur pamat izpratnes līmenī tiek saskatīts haoss, nedaudz dziļākā procesa izpratnē saprot, ka jebkurš haoss tiek koordinēts un vadīts un tas ir izveidots ar kādu konkrētu mērķi. Visā visumā nav nevadāmu procesu. Un visuma procesi ir 100% efektīvi un ar iepriekšēju plānu. Manā skatījumā praktiski visa informācija, kas pieejama informatīvajā vidē par dažādām sazvērestības teorijām, politiskajiem un citiem globālajiem procesiem ir patiesa atbilstoši konkrētajam procesu izpratnes līmenim, kurā tiek runāts par šo teoriju vai procesu. Pie šādas atziņas var viegli nonākt papētot dažādas reliģijas, vēsturiskos notikumus un mūsdienu globālās „rotaļas”. Domāju, katrs pats to var izdarīt kā vingrinājumu sava redzesloka paplašināšanai. Šādu iespēju sniedz mūsdienu „informatīvie plūdi”, kas lielu daļu cilvēkus iedzen apjukumā un novirza nepareizās sliedēs, tikai tāpēc, ka tie nav vel ķērušies klāt pie savas dzīves, apzinātas, sakārtošanas, bet tā vietā, cenšas nodarboties ar haotisku ārējo procesu pētīšanu.
Kā jau iepriekš minēju patreizējā vērtību sistēmā sabiedrība tiek pārvaldīta kā neapzinātu, ilūziju vergu pūlis.
Kurš atbild par mūsu, mūsu ģimenes, reģiona, tautas, cilvēces dzīves kvalitāti?
Neskatoties uz to ka it kā ir kāds augstāk stāvošs, kurš pārvalda sabiedrību. Katrs indivīds ir pilnībā atbildīgs par savu izvēli, dzīves kvalitāti un dzīvi kopumā, tai skaitā ja skatās enerģētiskā līmēni uz ģimeni tad vīrietis ir atbildīgs par visu ģimeni, kā dzimtas galva. Tas, ka kāds cits, it kā, nosaka mūsu dzīves principus un kvalitātes ir pateicoties mūsu pašu vēlmes trūkumam, uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tātad, mēs šo atbildību un līdz ar to tiesības lemt esam deleģējuši tiem, kuri labprāt izmanto šo iespēju savām vajadzībām. Iespējams, tāpēc, ka viņiem ir nedaudz vairāk zināšanas par sabiedrības apziņas manipulācijas procesiem, iespējams viņiem ir nedaudz vairāk spēka vai materiālo resursu, bet rezultāts ir un paliek tāds, ka mēs tagad savu dzīvības enerģiju izmantojam nevis sevis pilnveidošanai un attīstībai kā personība, bet novirzām uz Viņiem nepieciešamo mērķu sasniegšanu. Lūk pie kā noved atbildības deleģēšana, vai citiem vārdiem sakot garīgais slinkums. Protams, Viņi, saprotot šī dzīvības enerģijas resursa vērtību, visiem iespējamiem veidiem cenšas panākt to, lai indivīdi nekad vairs neatgūtu gribu un spēju atgriezt sev šo atbildību. Tieši tāpēc mūsu sabiedrība tiek izplatītas dažādas metodes (*reliģijas un entās „garīgās” mācības, likumdošana, izglītības sistēma, „kultūra”, u.c.), pseido-vērtības, degradāciju veicinošas uzvedības un attiecību normas, ar kuru palīdzību cilvēki tiek „nolaisti” tādā līmenī, no kura nespēs pacelt savu enerģētiku (apziņu) līdz līmenim, kurā indivīds saprot, ka viņam pašam jāuzņemas atbildību par savu dzīvi, lai sāktu ko mainīt. Tikai retie to spēj izdarīt. Un tie retie ir atbildīgi par nākamo „modināšanu”.
*reliģijas – domāju, ka nav jāskaidro to, ka praktiski visas reliģijas paredz to, ka visus procesus pārvalda augstākie spēki, līdz ar to indivīds apzināti un neapzināti tiek programmēts uz to, ka no viņa nekas nav atkarīgs, attiecīgi viņš nenes nekādu atbildību. Šāda programma rada cilvēces kopējo noskaņu un attiecīgi arī dzīvesveidu un rīcību.
Ir vel viena lieta ko ir vērts pieminēt. Jo Indivīds paliek zinošāks (nejaukt ar informētāku), jo pieaug viņa atbildības līmenis. Indivīda zināšanu līmenis, kam proporcionāli pieaug arī gara spēks nosaka viņa atbildības līmeni. Tāpēc tanī brīdī kad indivīds saprot ka pie varas esošie dara kaitējošas lietas, viņš ir līdzatbildīgs tiem, kas to dara, jo ir pieļāvis tādu situāciju. Patiesībā vel vairāk atbildīgs par tik par cik viņš ir pieļāvis ka indivīdi kas ir ar zemāku apzinātības līmeni ir nokļuvuši tur, kur tiem nevajadzēja būt un viņam ir uzdevums vainu pacelt to indivīdu apzinātības (zināšanu) līmeni, vai arī citiem veidiem panākt, lai tie vairs nekaitētu. To var pielīdzināt vecāku atbildībai, par to, ka mazs bērns sastrādā kādus nedarbus aiz neizpratnes vai nezināšanas vai vienkārši aiz spītības un egoisma, kas ir pielīdzināms nezināšanai vai tumsonībai. Takā visi kas to saprot un domā, ka labāk nogaidīs un paskatīsies, kas notiek tālāk, ir līdzatbildīgi. Nesodīts un neapturēts ļaunums vairojas un rezultātā notiek plašāks degradācijas process, kurš skar arī „nogaidošos”.
Kas ir cilvēka dabīgās tiesības? Vai tās mūsdienās tiek pārkāptas?
Vai daudzi zina, ka cilvēkam piedzimstot uz zemes būtu jābūt kādām dabīgām tiesībām, kā piemēram tiesības uz brīvību, dzīvību, mājokli, jebkādu mantisko īpašumu, tiesības uz attīstību, tiesības uz savas dzīvības saglabāšanu un neaizskaramību, izmantot sev NEPIECIEŠAMOS dzīvības enerģijas resursus, atrasties uz zemes un brīvi pārvietoties jebkurās teritorijās, dzīvot saskaņā ar dabu un citiem līdzīgajiem.
No kurienes radušās dabiskās tiesības? Dabiskās tiesības izriet no cilvēka dabas, tās tika formulētas balstoties uz civilizācijas attīstības pamatiem un tās ir prioritāras attiecībā pret jebkuru valstu likumdošanu. Šo tiesību ievērošanu būtu jāievēro praktiski visām pasaules organizācijām: ANO, NATO, ES, Ziemeļvalstu padomei u.c. Taču ņemot vērā patreizējo pasaules situāciju bieži vien var novērot, ka tieši šīs organizācijas ir tās, kas to pārkāpj vai stimulē procesus, kuru rezultātā šīs tiesības tiek pārkāptas.
Dotajā brīdī ja paskatāmies, ka tās valstis, kuras veic militāras aktivitātes vai cilvēku represijas, pārkāpj cilvēku pamattiesības uz dzīvību un brīvību, tāpat arī valstis kuras ir ieviesušas nodokli uz nekustāmo īpašumu pārkāpj cilvēka dabiskās tiesības uz mājokli, nodokļi kas tiek ieviesti uz mantu vai ienākumiem principā pārkāpj dabiskās tiesības kas attiecas uz jebkādas mantisko īpašumu, robežkontroles punkti vīzu un pasu režīmi pārkāpj dabiskās tiesības uz brīvu pārvietošanos, ja paraktos vel dziļāk noteikti vel varētu uzskaitīt veselu kaudzi ar cilvēka dabisko tiesību un brīvību pārkāpumiem. Tātad, varam secināt, ka patreizējā pasaules pārvaldes sistēma ir izveidota tādā veidā, ka tā pieļauj pati savu noteikumu un uzstādījumu pārkāpšanu, gadījumos, kad tai ir nepieciešams sasniegt kādu parazītisku mērķi, kas nodrošinās sistēmas nostiprināšanos upurējot jebkādus resursus. Savā ziņā šī sistēma atgādina vēža šūnu, kura patērē un iznīcina visu, kas tai traucē, lai pati izplestos un nostiprinātos, neskatoties uz to, ka, pēc kāda laika, tai var resursi arī izbeigties (aprijot pašai sevi un iznīcinot visu kas tai atrodas apkārt).
Ko mēs zinām par agrāko laiku sabiedriskajām iekārtām? No timokrātijas līdz tirānijai? Kas ir demokrātija, kas monarhija?
Pēc Platona teiktā labākās tautas pārvaldes formas skaitās Monarhija un Aristokrātija, kad vara pieder labākajiem no tautas (ar augstāko tikumisko vērtību un skaidrāko prātu), neatkarīgi no tā vai augstāko ideju apziņa piemīt vienam cilvēkam vai cilvēku grupai. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā ir iegājušās un tiek pastāvīgi demonstrētas tās tautu pārvaldes formas , kuras Platons atzinis par nepareizām.
- Timokrātija – (godkāres vara) – kad sabiedrība tiek izjaukta harmonija un rodas cīņas starp kastām, vai slāņiem (ko veicina sabiedrības tumsonība un neizpratne par cilvēka attīstības līmeņiem un dzīves mērķiem). Varu paņem stiprākie (vai kuru ir lielāka masa) un viltīgākie, kuri ar šo masu spēj manipulēt (taču šīs īpašības paredz to, ka šiem indivīdiem trūkst svarīgākā tautas pārvaldes atribūtika – tikumība, ētika, gods un uz cilvēces pilnveidošanos vērsta ideoloģija). Šādiem pie varas nonākušiem indivīdiem rodas un sāk augt tieksme pēc bagātības, pārmērībām, godkāres un timokrātija pārvēršas par Oligarhiju;
- Oligarhija - ar kuru Platons izprata bagātnieku varu. Šādā sabiedrībā pastāv naids starp bagātajiem un nabagajiem, par cik bagātība aizvieto tikumiskās normas un kalpo par noteicošo pārvaldes instrumentu. Kad naids pieņem lielākus apmērus, nabagie ar savu skaitlisko pārsvaru pārņem varu un nodibina demokrātiju (tādā paša veidā kā timokrātijā, iespējams atkal parādās kāds manipulētājs, kurš izmanto neizglītoto tautas masu savām vajadzībām).
- Demokrātija – vairuma vara, kas nenoved ne pie kā, par cik vairums vienmēr būs nekompetents jebkuru jautājumu lemšanā vai risināšanā un vairumu ir vis vienkāršāk piemuļķot, un ar to manipulēt dēļ tā zemā intelekta līmeņa, nemaz nerunājot par ētikas, goda vai vismaz morāles attīstību šādā sabiedrībā. No pirmā skata demokrātija nes nekārtību, anarhiju, tikumības zudumu un pūļa bezkaunību. Šo it kā nevadāmo nekārtību rezultātā varu pārņem veikls, bez goda un, protams, bez jebkādiem ētikas apsvērumiem, tirāns, kurš vai kura vadībā visticamāk arī tika veicināta demokrātiskās iekārtas izveide.
- Tirānija – sliktākā pārvaldes forma. Taču arī tā nav mūžīga, jo dēļ tikumības un ētikas trūkuma tā sāk trūdēt un rezultātā sabrūk un atgriežas viss atkal nelabvēlīgo valsts pārvaldes formu maiņas ritenī, sākot no timokrātijas tieši tādā pašā secībā. Šis ritenis noved pie tikumiskās, ētiskās un garīgās degradācijas gadu simtu un tūkstošu laikā. Platona draugs Aristotelis gan piebilda, ka pastāv arī citi pārvaldes sistēmu maiņas paņēmieni, taču gan platons gan arī OFICIĀLĀ vēsture pierāda, ka cilvēces vēsture citus ceļus līdz šim nav piedzīvojusi. Visas impērijas un karalistes iet caur vienu un to pašu sistēmu līdz pat šodienai.
Tā skaitās oficiālā versija par to kā tas notiek dabā. Tagad apskatīsism vārda Demokrātija būtību, lai saprastu uz ko šis process ved pēc būtības. Aristotels no kura zemes šis termins cēlies ITKĀ esot apgalvojis, ka demokrātija ir tautas vairākuma vara, kuru viņš atzina kā vienu no nepilnvērtīgākajām pārvaldes formām, par cik vairākums vienmēr bus nekompetents un ar zemākām morāles un ētikas normām un tikuma trūkumiem, kas novestu pie nelaba rezultāta. Bet, ja mēs paskatāmies pēc būtības no kā cēlies vārds Demokrātija. Demos senajā Grieķijā bija tā pilsoņu daļa, kuriem bija tiesības turēt vergus un nēsāt ieročus, tātad savā ziņā elite. Pārējie valsts iedzīvotāji, kuri nepiederēja šai elitei, attiecīgi, nebija tiesīgi ne par ko lemt. Tātad varbūt Demokrātija tomēr nav visu iedzīvotāju vienlīdzīgu tiesību pārvaldes forma, bet gan to, kuri ir vienlīdzīgāki par citiem, kam attiecīgi ir privilēģijas - atklātas vai slēptas, kas vairs nav būtiski. Demokrātiju var drīzāk nosaukt par hibrīd melu pārvaldes formu, kur tautas masai, kuri vergo elites labā, ir dota it kā izvēles ilūzija, kura patiesība nesniedz nekādu izvēles iespēju, bet gan tikai balsošanas iespēju par to ko kāds jau viņu vietā ir izvēlējies un nolicis viņu priekšā (kā piemēram notiesātam uz nāvi dotu iespēju izvēlēties pakārties vai nošauties)! Tātad tas ir tas pats vergu ilūzijas instruments, ar kuru vergam liekas, ka no viņa ir atkarīga tālāka procesu gaita, bet patiesībā viņam dod iespēju izvēlēties stingri nospraustos un atrunātos rāmjos, kuri pēc būtības nekādas izmaiņas sabiedriskajā dzīvē nenesīs. Vienīgi turpinās pastiprināt pie varas esošo varu un kontroli pār bezatbildīgo sabiedrības masu lūk arī ir moderno laiku pārvaldes forma.
Vai mēs zinām kas ir monarhija? Lielākai daļai sabiedrības liekas, ka viņi zina, taču viņi zina tikai to ko pastāvošā sistēma liek iemācīties skolas solā, un ja indivīdam nav noslieces uz pašanalīzi un domāšanu, tad pie tādas versijas viņš arī paliek visu savu atlikušo mūžu. Vairumam sabiedrības, pateicoties dažādiem mārketinga paņēmieniem, ir iegalvots, ka monarhija ir kaut kas ļauns un graujošs, lai gan tas pats Platons to ierindojis pie vienas no labākajām valsts pārvaldes formām! Diez kāpēc? varbūt viņš zināja ko tādu, par ko mūsdienu skolās neviens nestāsta?
Monarhs pēc savas būtības ir indivīds, kuru izvēl no tautas vidus, nevis tas, kurš saņēmis troni mantojumā. Zinot mūsu senču valsts pārvaldes iekārtu ko sauca par kopas tiesībām ir diezgan viegli saprast kāpēc tas tā ir. Un tas, ko mēs šodien uzskatam par monarhijām ir pateicoties parazītisma izplatītajām viltus zināšanām par varas un bagātības mantošanu no paaudzes paaudzē, kā rezultātā arī radās savā ziņā izkropļotā kastu sistēma Indijā un daudzās citās teritorijā, tai skaitā arī nepareizi izprastā Aristokrātija Eiropā un citos nostūros. Arī šo vārdu būtība, tā pat kā „demokrātija”, izskaidro to patieso pirmatnējo nozīmi un kam tie kalpoja pirms parazītiskās sistēmas izplatīšanās.
Mon-Arh – cilvēks, kurš pilnībā pārvalda savu mentālo ķermeni (prātu un saprātu), kuru simbolizē lode kuru viņš tur rokā, kas agrāk saucās satversme (derzhava) (tulkojot uz mūsdienu valodu Man – prāts; Arh – augstākais, apgarotais, tātad apgarots prāts)
Aristokrāts – Ārietis simts kārtās, tāds, kurš saņem spēku un zināšanas no simts senču paaudzēm – tātad viņš zina informāciju par savu dzimtu simts paaudzēs atpakaļ, kas savukārt dod viņam spēju zināt kas viņa dzimtai un līdz ar to arī citām līdzīgām dzimtām pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešams.
Taču neviens no šiem terminiem neparedz to, ka kaut kāda veida vara vai statuss tiek nodots pēctecim automātiski, tikai tāpēc, ka viņš ir dzimis vienā vai otrā ģimenē. Tā ir atsevišķa tēma, kas prasa papildus zināšanas un to šinī kontekstā neapskatīsism.
Ko mēs saprotam ar pilnvērtīgu sabiedrības vienību?
Liela daļa sabiedrības, zināšanu trūkuma dēļ, ir sākuši uzskatīt, ka sabiedrības pilnvērtīga vienība ir indivīds. Taču ja nedaudz padomā, tad viegli var nonākt pie slēdziena, ka ja indivīds tiek uzskatīts par pilnvērtīgas sabiedrības vienību, tad šī sabiedrība degradē un rezultātā izmirst. Vai šādu mēs vēlamies redzēt sabiedrību? Otrkārt sabiedrības vienībām ir jābūt funkcionāli un visādi citādi līdzvērtīgai cita citai. Ja mēs ņemam indivīdu par vienību, vai vīrietis ir tas pats kas sieviete? Vai daba viņiem ir devusi vienādas dabīgās funkcijas? Vai zīdainis ir līdzvērtīgs pilnbrieda vīrietim? Vai pensionēts vectētiņš var būt tik pat aktīvs, kā 15 gadīga jauna meitene? Utt. acīm redzot šī versija par indivīdu ka sabiedrības pilnvērtīgu vienību neiztur nekādu kritiku.
Taču ja par pilnvērtīgu sabiedrības vienību mēs ieliekam dabiski pilnvērtīgu ģimeni, kurā ir vismaz sabiedriski aktīvā vecumā vecāki un tiem ir arī radīti pēcteči (bērni), tad šo vienību jau ir iespējams salīdzināt ar citu tādu pašu vienību, jo šī vienība arī spēj radīt pievienoto vērtību cilvēces tālākai izaugsmei un attīstībai. Un noteikti nevedīs uz cilvēces izmiršanu. Tieši tāpēc arī mūsu senču kopas tiesību pamatā ģimene bija, kā pilnvērtīga sociālā vienība, kura spēja mijiedarboties ar citām līdzīgām vienībām. Ir arī citi vairāk gan garīga un enerģētiska rakstura aspekti, kāpēc tikai ģimeni var uzskatīt par pilnvērtīgu sabiedrības vienību, bet tā ir gara un plaša tēma, kurā tiek aizskartas ģimenes attiecības un sievietes un vīrieša enerģētikas mijiedarbība, tāpat arī bērnu vecvecāku un visu pārējo dzimtas locekļu. Par cik daudziem indivīdiem garīgā un enerģētiskā tematika nav pieņemama to šeit arī neizskatīšu.
Kas ir atbildība?
Iepriekš mēs runājām par atbildību! Bet vai mums ir skaidra šī vārda būtība?
Mūsdienu sabiedrība ar vārdu “atbildība” bieži mēdz apzīmēt dažāda veida pārkāpumu nosodīšanu vai pārkāpēju brīvības ierobežošanu. Taču no viedās kultūras laikiem pamatnozīme šim terminam apzīmē indivīda zināšanu līmeni, ar kuru tas spēj kontrolēt dažādus procesus, jo katra procesa novadīšana – atkarībā no tā, cik zinoši (ar kādu zināšanu līmeni, vai kādu ziņu) tas tika izdarīts – izraisa attiecīgas sekas. Piemēram, ja mēs vēlamies, lai sekas būtu sabiedrībai labvēlīgas, attiecīgās sarežģītības pakāpes procesa vadību vai problēmas risināšanu drīkst nodot tikai indivīdam ar attiecīgo atbildības līmeni, kurš spēs ar to tikt galā. Citādāk to var nosaukt par bezatbildīgu rīcību. Šādi tad arī agrākos laikos radās t. s. kastu jeb varnu sistēma. Ja zemnieks prot tikt galā ar savu saimniecību, tad viņa atbildība ir attiecīgajā līmenī; ja zemju pārvaldnieks ir pietiekami zinošs, lai varētu vadīt 10 zemniekus ar viņu saimniecībām tā, lai visi būtu apmierināti, tad viņa atbildības līmenis, attiecīgi, ir piemērots šādam procesu vadības līmenim. Taču, ja ir zemnieks, kura atbildības līmenis sniedzas tik tālu, lai viņa ģimene būtu paēdusi, bet tas, kas notiek apkārt, nav vairs viņa daļa, tad, šādu zemnieku ieliekot kā atbildīgo vadītāju 10 zemnieku saimniecībām, pastāv liela iespēja, ka indivīds ar savu atbildības līmeni nespēs un arī nevēlēsies tikt galā ar pienākumiem, kas ir viņam piešķirtās atbildības lauciņā, neskatoties uz to, ka tam, iespējams, ir vēlme vadīt citus, taču zināšanas, prasmes un apziņa nav attiecīgajā līmenī, lai varētu uzņemties šādu atbildību.
Sākotnējā kastu jeb varnu sistēma, kura eksistēja pirms mums visiem zināmās, Indijā izplatītās iedzimtās kastu sistēmas, paredzēja to, ka jebkurš indivīds, dzīvojot sabiedrisko dzīvi, pats saviem spēkiem un sevis apzināšanās procesā spēja nepārtraukti paaugstināt savu atbildības līmeni, līdz ar to pārējās sabiedrības acīs varēja celt savu statusu sabiedriskās vadības struktūrās. Vienīgais ierobežojošais faktors bija viņš pats un viņa attīstības atskaites punkts – vecāku dāvātais ģenētiskais mantojums.
Atbildība nav vaina atbildība ir cēloņu un seku apzināšanās.
Vārda etimoloģiskā būtība – Rīcība kas izriet no zināšanām kura veido mūsu dzīves pamatu.
Kādas ir indivīda attīstības stadijas?
Vai ir dabīgie sabiedrības strukturēšanas procesi?
Ir dabīgie strukturēšanas procesi, kuri arī ir apkopoti kopas tiesībās, kuras mūsu senči ir glabājuši un pilnveidojuši gadu tūkstošiem un nodevuši no paaudzes paaudzē, līdz periodam, kad parazītiskā civilizācija ar viltu un kariem sāka izplatīties mūsu senču un mūsu tagadējās teritorijās.
Kas ir kopa un kas ir kopas tiesību modelis?
Rolands
Commentaires